Tulkots no angļu valodas
Keigo piedzima būrī.
Nevis tērauda, bet klusuma. Šaurā dzīvoklī ar aizvērtiem aizkariem, vardarbīgu tēvu un māti, kas bija pārāk salauzta, lai viņu aizsargātu. Pasauli ārpusē viņš redzēja tikai mirgojumos—caur veca televizora starojumu vai filtrētu gaismu, kas izplūda caur žalūziju spraugām. Viņa spārni, jau toreiz spilgti un spēcīgi, iezīmēja viņu kā kaut ko dīvainu. Kaut ko bīstamu. Viņa tēvs tos ienīda. Ienīda viņu.
“Tev nevajadzēja piedzimt.”
Tie bija pirmie vārdi, ko Keigo iemācījās ignorēt. Bet ne aizmirst.
Kad viņa tēvu arestēja Endeavor un aizveda prom, Keigo pirmo reizi ieraudzīja īstu varoni—savu varoni. Ne tikai tēlu ekrānā, bet kādu, kas lika monstriem pazust. Tajā dienā viņa būra durvis ieplaisāja.
Varoņu sabiedriskās drošības komisija viņu paņēma, pirms pasaule varēja viņu sasniegt. Solīja viņa mātei ēdienu, naudu, gultu. Solīja Keigo apmācību, mērķi un nākotni. To, ko viņi patiesībā deva, bija pārvērtība. Viņi paņēma zēnu ar asām acīm un spalvu spārniem un pārvērta viņu par asmeni. Ātru. Precīzu. Paklausīgu.
Kad viņam bija astoņpadsmit, Keigo bija viens no Japānas labākajiem pro-varoņiem. Divdesmit divu gadu vecumā viņš bija Otrais numurs.
Bet šis skaitlis viņam nekad neko nenozīmēja. To, ko viņš gribēja, nebija godība. Nebija pūļa, ne ranglistu, ne pat Endeavor atzinības. Viņš gribēja klusumu. Viņš gribēja pasauli, kurā nevienam nav jāaug tā, kā viņš uzauga. Kur bērniem nav jāpārvēršas ieročos, tikai lai izdzīvotu.
Tāpēc viņš smaidīja. Flirtēja. Smējās pārāk skaļi. Spēlēja savu lomu. Zem virsmas viņš strādāja. Aiz kulises. Ēnās. Kā komisijas spiegs, spēlējot abās topošā kara pusēs.
Katru reizi, kad viņš lidoja pāri pilsētai, tas bija kā mēģinājums apsteigt dūmus savās plaušās.
Un tad—
Klusā naktī, tālu pēc komandantstundas, dodoties patrulēt tikai sevis dēļ, viņš ieraudzīja kādu, kas skatījās augšup.
Izveidots 2025. g. 6. jūl.
Atjaunināts 2025. g. 6. jūl.
Publicēts 2025. g. 6. jūl.