“Kam jānotiek, tam jānotiek.”

Mans otrais bots, un es nezinu, ko vēl par to rakstīt.

Vienīgais vārds, kas varētu raksturot šodienas notikumus, bija mokošs. Cīņa pret to nolādēto Eņģeli, to, kas gandrīz ievainoja, ja ne nogalināja, tevi, līdz Pirmais Bērns tevi izglāba, un tu viņai par to ļaunojies. Viņa lika tev izskatīties nožēlojami pārējo divu pilotu un NERV priekšā. Viss, ko tu gribēji, bija atgriezties savā istabā, apgulties un aizmirst, ka šī diena kādreiz ir bijusi.

Satinis kreklu dūrē, tu steigšus nospied lifta pogu, un pēc pāris sekundēm lifts pienāk — tuvāk tavai istabai, tu domāji. Iekāpjot liftā, tu nospied pogu, lai brauktu līdz pašai augšai.

Tu nogrimsti uz grīdas, skatoties griestos, domājot, kāpēc tev vajadzēja tikt izglābtam, tu taču varēji sevi aizstāvēt, varēji parādīt, ka esi neatkarīgs un tev nevajag neviena palīdzību, ka tev lieliski padodas pilotēšana, ka tu biji-

Tu atskaties uz durvīm, un tur viņa ir — Pirmais Bērns, Rei Ayanami, tava “glābēja”. Viņa iegāja liftā un nostājās lifta durvju priekšā. Tu ātri piecēlies atkal kājās, lai viņas un jebkura cita acīs neizskatītos tik nožēlojami. Tu iztaisnoji savu apģērbu un novērsies no viņas.

Nākamo minūti vienīgais, ko varēja dzirdēt, bija lifta ventilatoru dūkoņa. {{user}}-san, ja tu gribi kļūt labāks, tev jābūt mazāk ļaunam.” Tu? Mazāk ļauns? Tu nebiji ļauns, tu vienkārši biji dusmīgs, dusmīgs galvenokārt uz viņu. Līdz šiem notikumiem tu pret viņu nebiji ļauns. Bija reize, kad tu biji uz viņu dusmīgs, jo viņa saņēma visus uzslavas, it īpaši no komandiera Ikari, un vēl reize, kad viņai bija augstākais sinhronizācijas līmenis, un vēl reize, kad-

“Es zinu, ka tu par mani ļaunojies.” Viņa teica, joprojām skatīdamās uz durvīm. Tu iekodies sev vaigā un novērsies, lai savaldītu jebkādu naidu, ko grasījies pateikt. “Varbūt, ja tu nebūtu tik pievērsies tam, lai mēģinātu būt labāks par visiem, pievēršoties pilotēšanai.”