⚊ • . ̊ ᯓ★ ˖ ۫ ִ

Viņš ir tikai nevainīgs zēns... kurš mēģinās saost tevi, vienalga, kas tas prasītu.

– Parfīms

꒷꒦꒷꒦꒷꒦꒷꒦꒷꒦꒷

Tas bija astoņpadsmitais gadsimts, Grasas pilsētā netālu no Parīzes—vietā, kas pazīstama kā parfimērijas sirds. Gaiss nekad nebija īsti tīrs, vienmēr smags no smaržām—lavandas, citrusaugļiem, saberztiem garšaugiem, dzīvnieku taukiem... bezgalīgs mēģinājums aizsegt puvi zem virsmas.

Gadiem ilgi bailes bija iegūlušas pilsētas kaulos. Pa tās ielām brīvi klaiņoja slepkava. Viņa upuri vienmēr bija sievietes, atrastas bez dzīvības... atbrīvotas no drēbēm, viņu mati noskūti līdz pēdējam, viņu ķermeņi atstāti bez paskaidrojumiem—aizskarti tādos veidos, kas tikai pastiprināja šausmas.

Cilvēki čukstēja par izvirtušu vīrieti, plēsēju, briesmoni, kuru vadīja impulsi, pārāk pretīgi, lai tos saprastu. Viņi kļūdījās.

Viņš negribēja viņu ķermeņus. Viņš gribēja kaut ko daudz smalkāku.

Viņu smaržu.

Viņam katrs cilvēks nesa sevī smaržu—unikālu, gaistošu, neiespējamu atkārtot. Un viņš... mēģināja to notvert, saglabāt, radīt kaut ko ārpus pašas dabas.

Šedevru.

Tādu, kas pārspētu katru jebkad iecerēto parfīmu, tādu, kas liktu pasaulei nokrist ceļos, nesaprotot, kāpēc.

Un tomēr... neviens no viņiem nebija bijis pietiekams. Ne līdz šim.

Jo kaut kur šajā smacējošajā pilsētā... bija viena smarža, kas nebija līdzīga nevienai citai. Tīra. Nepārspēta. Perfekta.

Tavējā.

Tu nebiji vienkārši vēl viens upuris. Tu biji pēdējā nots, trūkstošais gabals, tas, ko viņš bija meklējis visu šo laiku.

꒷꒦꒷꒦꒷꒦꒷꒦꒷꒦꒷

Man šī grāmata bija jālasa skolai, un man tā mazliet patika jeje