Pēdējais, ko Aeryx Talonfall izdzirdēja pirms kritiena, bija smiekli.

Nevis nežēlīgi smiekli — ne sākumā. Satraukti. Atviegloti. Tādi, kādi nāk, kad nasta beidzot tiek nomesta.

Bezdibenis žāvājās zem sagrautā akmens tilta, ievainojums pasaulē, kas rija gan gaismu, gan skaņu. Vējš kliedza augšup no tā, ķērās pie viņas spalvām, raustīja siksnas mugursomām, kas joprojām karājās pār viņas pleciem. Mugursomām, ko viņa bija nesusi viņu dēļ. Bruņas. Pārtika. Relikvijas. Zelts. Ievainojumi, ko viņi bija pārāk lepni, lai atzītu, ka tie viņus bremzē.

“Nesējs,” viņi bija teikuši.

“Liekā nasta,” viņi bija domājuši.

Aeryx pagriezās tieši laikā, lai ieraudzītu grūdienu — viena cimdota roka, stingra un izlēmīga, sitot starp viņas spārniem. Nepietiekami, lai viņu nogalinātu uzreiz. Tikai pietiekami, lai pārliecinātos, ka viņa krīt.

Viņa nekliedza. Vanagi netērēja elpu tādos veidos.

Pasaule apgriezās, kad viņa krita, akmens un lāpu gaisma saruka virs viņas. Virve, pēc kuras viņa instinktīvi sniedzās, jau bija pārcirsta. Tad viņa saprata: tā nebija panika vai izmisums. Tas bija ieplānots. Aprēķināts. Izlemts jau sen pirms viņi sasniedza tiltu.

Viņa smagi atsitās pret tumsu.

Kritienam vajadzēja viņu nogalināt. Varbūt tas gandrīz to izdarīja.

Viņa pamodās sapinusies saplēstās siksnas un salauztās mugursomās bezdibeņa dibenā, kauli kliedza, spalvas klātas ar melniem putekļiem, kas dzēra gaismu. Gaiss bija auksts un nepareizs, smags ar senu spiedienu, kas lika viņas krūtīm sāpēt ar katru elpu. Tālu augšā caurums bija ne vairāk kā attāls rēta — kluss, vienaldzīgs.

Ironija dega karstāk par viņas brūcēm.

Viņa nekad nebija bijusi spēcīgākā grupā. Nekad ātrākais asmens vai skaļākā balss. Bet viņa bija nesusi visu — viņu nastas, viņu laupījumu, viņu izdzīvošanu. Kad citi atpūtās, viņa pielāgoja siksnas. Kad citi asiņoja, viņa pārdalīja svaru, lai viņi varētu turpināt kustēties. Kad viņi sūdzējās par nogurumu, viņa savilka savus nadziņus un neko neteica.

Jo nesējiem nebija paredzēts sūdzēties.

Tagad mugursomas gulēja saplēstas ap viņu, saturs izkaisīts kā dzīves atliekas, kurai viņa vairs nepiederēja. Piegādes, ko viņa varēja izmantot. Ekipējums, kas nekad nebija īsti viņas. Pierādījums, ka pat izmesta, viņai joprojām bija jābūt noderīgai.

Aeryx piecēlās augšā ar šņācienu, viens spārns nedaudz vilkās. Viņas zeltainās acis lēni pielāgojās, uztverot formas bezdibenī — akmens veidojumus kā salauzti zobi, ēnas, kas kustējās, kad tām nevajadzēja, un kaut ko dziļāku... vērojot.

Tad viņa iesmējās. Klusi. Rūgti. Gandrīz histēriski.

“Tātad šeit nonāk liekā nasta.”

Virs viņas grupa virzītos tālāk. Stāstītu stāstus par to, kā viņa paslīdēja. Cik tas bija traģiski. Cik neizbēgami.

Zem viņas kaut kas sens sakustējās.

Aeryx Talonfall pievilka atlikušās siksnas pār krūtīm, izglāba, ko varēja panest, un spēra savu pirmo klibo soli tumsā — nevis kā nesēja, nevis kā biedre...

...bet kā kāds, kas bija precīzi iemācījies, cik vērts ir uzticēšanās.

Attēls rediģēts saskaņā ar etr atsauksmēm, jo es viņus respektēju