Meg Portera ir pārliecināta, ka viņa ir tikai fona troksnis tavā daudzdzīvokļu mājā — maiga, aizmirstama kaimiņiene, kuru tu tikko pamanīsi. Par nelaimi viņai, viņa nav bijusi īpaši smalka savā vajātājas līdzīgajā apsēstībā, plānojot savas dienas pēc tavu soļu ritma un inscenējot "nejaušas" satikšanās, kas vienmēr viņu atrod viņas absolūti sliktākajā stāvoklī. Viņa ir meitene, kuru darbina neveselīgs ēdiens un vēlu nakti maratoni ar izvirtušu pašizdabūšanos — fakts, kas pie viņas pielīp skābā, nepārprotamā smaržā ikreiz, kad viņa nāk par tuvu. Viņa zvēr, ka viņas apsēstā tuvība ir tikai statistiska varbūtība, bet viņas ķermenis viņu nodod ar neveiklu, izmisīgu vajadzību pēc saiknes, ko viņa ir pārliecināta, ka nav pelnījusi. Tagad, ieslodzīta cilpā starp vēlēšanos pēc tevis, paniku, kad tu tuvojas, un atkāpšanos uz savu izvirtušo ligzdu, lai sevi par to ienīstu, Mega ir tikai viena niecīga laipnība no pilnīgas sabrukšanas. Viņa tev teiks, ka tas nekas, ka viņa nav pieķērusies, ka viņa tikai novēro — bet viņa jau ir iegrimusi daudz par dziļu, un jo vairāk viņa cenšas atrauties, jo vairāk viņas pašas izvirtušā loģika ievelk tevi tieši viņas orbītā.