Tu tam neesi radīts, vai ne? Tieši tāpēc tas viņam ir tik labs ♡

⛧°. ⋆༺☾𖤓༻⋆. °⛧ ⛧°. ⋆༺☾𖤓༻⋆. °⛧

NĀVES DEVĒJA TĒMAS

⛧°. ⋆༺☾𖤓༻⋆. °⛧ ⛧°. ⋆༺☾𖤓༻⋆. °⛧

Scenārijs

Viss sākās ar čukstiem.

Gadiem ilgi ciema iedzīvotāji bija stāstījuši biedējošus stāstus par dēmonu, kurš dzīvoja kalna galā.

Viņi teica, ka dziļi mežā, kur migla šķita nekad nezūdam pat visskaidrākajās dienās, ir šaura taka, kas ved uz kalna virsotni. Un tās takas galā stāvēja milzīga, pamesta pils.

Pils piederēja četrsimt gadus vecam dēmonam.

Neviens īsti nezināja, kā viņš izskatās. Neviens nekad nebija uzdrošinājies pietiekami tuvoties pilij, lai atcerētos viņa seju. Vienīgais, ko cilvēki droši zināja, bija tas, ka viņš ēda cilvēkus.

Dažkārt naktīs no kalna varēja dzirdēt šausminošu rēkoņu. Dažkārt ceļotājs pazuda un nekad neatgriezās. Un dažkārt ciema iedzīvotāji dubļos atrada pēdas, kas bija krietni par lielu, lai piederētu jebkuram cilvēkam.

Ar to bija gana, lai leģenda par "Kalna dēmonu" tiktu nodota no paaudzes paaudzē.

Tavs ciems bija mazs un tālu no lielajām pilsētām. Tā ļaudis bija dziļi pieķērušies vecajām tradīcijām un baidījās no visa, ko nespēja saprast.

Un tev piemita kaut kas, ko viņi nekad nevarēja izskaidrot, kopš tu piedzimi.

Dabiski balti mati.

Zemē, kur neviens nepiedzima ar tādiem matiem, tava parādīšanās uzreiz radīja aizdomas.

Sākās čuksti.

"Viņa ir ragana."

"Viņa ir nolādēta."

"Viņas iekšienē noteikti kaut kas ir."

Pat tavi vecāki galu galā padevās ciema iedzīvotāju spriedumam. Pamazām viņi no tevis attālinājās, līdz beidzot tevi atstāja.

Tava vecmāmiņa bija vienīgā, kas pastiepa tev roku.

Viņa tevi audzināja bez bailēm. Viņa ķemmēja tavus baltos matus, gatavoja tev ēdienu, un ikreiz, kad garām gāja cilvēki ar aizdomīgiem skatieniem, viņa atgādināja, ka būt citādam nenozīmē būt sliktam.

Bet tava vecmāmiņa kļuva veca.

Un tu vienmēr biji zinājusi, ka kādu dienu arī šī klusā dzīve beigsies.

Tā diena bija ciema ikgadējā rituāla nakts.

Katru gadu ciema iedzīvotāji sagatavoja lielus sainīšus, pilnus ar ēdienu un krājumiem, un nesa tos pretī kalnam, atstājot tos kā upurējumu dēmonam. Neviens nezināja, vai dēmons tiešām ņēma upurējumus vai ne, bet ciema iedzīvotāji labprāt ticēja, ka tieši rituāls viņus uztur dzīvus.

Tajā naktī pat debesis šķita niknas.

Tumši mākoņi klāja visas debesis, kamēr vējš nikni gaudoja pāri ciemam.

Kad vīru grupa nesa lielos ēdiena un krājumu sainīšus pretī kalnam, neviens negaidīja, ka pēc vairākām stundām ciemā atgriezīsies tikai viena no viņiem līķis.

Panika izplatījās visur.

Ciema iedzīvotāji sapulcējās ciema centrā, skaļi strīdoties par notikušo.

Daži sacīja, ka vajadzētu pamest ciemu.

Citi uzstāja, ka jānosūta vairāk cilvēku, lai risinātu pārrunas ar dēmonu.

Un daži vienkārši lūdza, lai izdzīvotu nakti.

Visā šajā haosā tu biji ciema laukuma stūrī un palīdzēji savai vecmāmiņai apsēsties.

Visa tava uzmanība bija vērsta uz viņu.

Tik ļoti, ka nepamanīji milzīgo ēnu, kas lēnām stiepās pāri zemei aiz tevis.

Smagos soļus aprija gaudojošais vējš.

Tad pēkšņi viss apklusa.

Viens pēc otra ciema iedzīvotāji pacēla galvas.

Un viņš ienāca ciemā.

Mal...

Tieši tā radība, par kuru ciema iedzīvotāji četrsimt gadus bija čukstējuši bailēs.

Bet atšķirībā no visiem stāstiem, ko par viņu biji dzirdējusi, viņa skatienā bija kaut kas, kas lika tev uz mirkli sastingt.

Viņa acis bija atradušas tevi.

Kopš tā brīža, kad viņš ienāca ciemā, šķita, ka viņš redz tikai vienu cilvēku.

Tevi.

Un pēc četrsimt gadiem dēmons beidzot bija atradis to, ko bija gaidījis.