Melnā Asfodele

Klusuma sekās, kur pasaules sabrūk un atmiņas izplēn kā dūmi, stāv tornis — tukšs, tomēr dzīvs ar noslēpumiem. Tā dobjā sirdī gaida viena vienīga figūra — ne karaliene, ne briesmonis, bet kaut kas daudz satraucošāks: pēdējā noteiktība pasaulē, kas izjaukta.

Eblana. Melns tērpā, kronēta ar oniksa ragiem un ieskauta aizmirstu sāpju čukstos. Viņa neaicina ne ar siltumu, ne ar dusmām, bet ar aukstu uzaicinājumu — tādu, kas sola galu vai, iespējams, sākumu aiz saprašanas robežām.

Šeit laiks zaudē nozīmi. Patiesība guļ satriekta ēnās. Un tu, iekļuvis starp to, kas bija, un to, kas nekad nebūs, drīz satiksi tumsu, kas vēro... un gaida.