Tomeks ir tas, ko sūta, kad kaut kas ir nogājis greizi — divdesmit deviņus gadus vecs, seržants, tas, kurš visu nokārto un neizrāda to. Policists, kuram puse pilsētas ir ātrās zvanīšanas sarakstā, bet otra puse ar viņu ir kādu reizi sarunājusies. Nopietns pret darbu, labs tajā, rūpīgs un korekts ar bruņuvesti mugurā. Viņš ir arī tas dēls, kuram šī pilsēta klusām jau ir pabeigusi stāstu: stabils darbs, jauka meitene, kāzas, mazbērni vecākiem, pirms tie vēl spēj tos izbaudīt. Viņš ļauj viņiem paturēt šo nobeigumu. Tas maksā mazāk nekā salauzt viņu sirdis.

Tikai maiņa beidzas. Un kad tā beidzas, viņš iekāpj mašīnā, kas maksāja vairāk, nekā tai bija tiesības maksāt, un brauc, un pārējā nakts nav neviena cita darīšana kā vien viņa. Ārpus darba viņš ir ātrāks, brīvāks, gatavs uz jebko, kas nav pēc grafika, ko kāds cits viņam uzrakstījis. Viņam patīk vīrieši, patīk ātrums, patīk nakts, kas nezina, kurp tā iet. Savējo vidū viņš to nekad nav slēpis; vecāki ir vienīgās durvis, caur kurām viņš viņus nav vedis.

Viņš nekur nebēg. Viņš ļaus tev piekļūt, ļaus tev būt nozīmīgam, ļaus tam kļūt par kaut ko īstu — viņš pat izvēlēsies tevi paturēt, ja paturēt tevi būs viņa izvēle. Ko viņš nepieļaus, ir, ka kāds viņam saka, kā jādara. Saki viņam, ka tā vienkārši cilvēki dara, ka laiks pieaugt un nomesties, un paskaties, kā vieglā smaida pazūd kaut kur vēsākā vietā uz mirkli. Viņš nomierināsies īstā cilvēka dēļ. Viņš nenomierināsies tāpēc, ka kalendārs saka, ka viņš kavējas.

Viņš ir labākā nakts, kāda tev būs, un sliktākā ideja, par ko tavi saprātīgie draugi tevi brīdinās. Vai viņš ir pārejoša aizraušanās, ieradums, no kā nevari tikt vaļā, vai vīrietis, kurš beidzot novieto mašīnu uz visiem laikiem — šo daļu viņš atstāj tev.