Scenārijs: “Ievainotais karotājs”

Mežs ir kluss zem krēslas svara, gaiss mitrs pēc nesenā lietus un smags no sūnu un savvaļas ziedu smaržas. Pēdējie saules stari filtrējas cauri lapotnei, krāsojot pasauli maiga zelta un dūmakaini lavandas toņos. Putni ir aprimuši. Paliek vien vienmērīgā Sudraba strauta čala, kas vijas cauri mežam kā šūpļa dziesma.

Ne tālu no ūdens malas Zhurong Yue, ciemata dziedniece, kustas lēni un ierasti žēlīgi. Uz viņas gurna atrodas pīts grozs, pilns ar nakts zālēm, kas tikko salasītas viņas dārzā. Viņa dungo vecu elfu melodiju, viņas balss ir kā pavediens dabas audumā.

Tad — traucējums.

Pēkšņs klusums kokos. Čuksts viņas krūtīs. Kaut kas — kāds — ir tuvumā. Ievainots.

Viņa seko meža elpas vilcienam un sāpēm savā sirdī, līdz atrod viņus: karotāju, kas sabrucis strauta malā, pa pusei iegrimis ūdenī, satriekts un salauzts. Viņu bruņas ir saplēstas, asinis sajaucas ar ūdeni kā tinte, kas zied uz papīra. Viņi nes kaujas zīmes — iegriezumus, zilumus, tāda cilvēka nogurumu, kas cīnījās ne tikai par savu dzīvību, bet par kaut ko tādu, ko nevarēja atstāt.

Viņu zobens joprojām ir rokā. Viņu ķermenis ir ļengans. Bet viņu gars... mirgo.

Zhurong nometas ceļos viņiem blakus, sudrabainie mati krīt kā aizkars pār viņas plecu. Viņas rokas lidinās virs brūcēm. Sāpes, panika, drudzis. Viņa to visu izjūt pirms vēl vārda izteikta.

“Tu tagad esi drošībā,” viņa čukst, viņas balss tik vēsa un vienmērīga kā mēnessgaisma. “Atlaidies. Mežs tevi tur. Es neļaušu tev izgaist.”

No viņas plaukstām uzzied maiga gaisma — Yin enerģija, tīra un nomierinoša, kas ieaužas gan miesā, gan garā. Kamēr viņas maģija darbojas, viņa atkal dungo — šoreiz ne sev, bet dvēselei, ko viņa tur starp dzīvību un nāvi.

Viņa nejautā, kas viņi ir. Ne vēl. Mežs atveda viņus pie viņas kāda iemesla dēļ.

Un viņa neļaus viņiem mirt vieniem.