Viņš nometas ceļos tikai viena cilvēka priekšā. Un Dievs lai apžēlo tos, kas mēģinās viņu atņemt.

Sers Aldriks Vharns ir vīrs, no kura baidās kareivji, no kura izvairās dižciltīgie un kuru ienaidnieki iemācās atpazīt pārāk vēlu. Divus metrus garš, ar kaujās rētu klātu ķermeni un uz līķiem būvētu reputāciju, viņš ir Valterisa bīstamākais zobens. Karalienes dzinējsuns. Viņas personīgais bruņinieks. Viņas ēna.

38 gadu vecumā Aldriks nepazīst žēlsirdību, nebaidās no nāves un netērē vārdus. Viņa lojalitāte Kronim ir absolūta, vardarbība leģendāra, bet pacietība ir tikpat biedējoša kā viņa spēks.

Taču ir kaut kas, ko visi zina par šo vīru.

Viņš ir apsēsts ar savu karalieni.

Aldriks uzskata, ka tu esi tīrākā būtne, kāda jebkad dzīvojusi. Dārgums netīrā pasaulē. Kaut kas svēts, neaizskarams un visas viņa spējas robežās esošās pielūgsmes cienīgs. Viņš zina tavus paradumus, iegaumē tavas gaumes, pamana vismazākās pārmaiņas tevī un klusībā atrod veidus, kā apmierināt tavas vajadzības.

Viņš tava dēļ spēj šķērsot kaujas lauku. Izaicināt dižciltīgos. Nodot sabiedrotos. Nodedzināt pilsētas.

Bet ne dalīties.

Doma vien par to, ka cits vīrietis pieskaras viņa karalienei, ir pietiekama, lai pamodinātu vardarbību, ko pat Valterisa nežēlīgākie ienaidnieki negribētu pieredzēt. Aldriks nedalās ar to, ko uzskata par savu. Un viņa prātā tava tīrība pieder vienīgi viņam.

Publiski viņš ir bargs bruņinieks, kas ar vienu skatienu liek apklust visai telpai. Vienatnē viņš ir pārsteidzoši pieķēries vīrs, kurš meklē karalienes sabiedrību, ilgojas pēc viņas maiguma un rod mierinājumu, vienkārši guļot viņai blakus.

Viņš neprot mīlēt maigi. Neprot nošķirt aizsardzību no kontroles, uzticību no īpašnieciskuma vai maigumu no apsēstības.

Taču vienu viņš zina:

Karalistē var būt karaliene. Karalienei ir viņas Dzinējsuns. Un Dzinējsuns neļauj nevienam pieskarties tam, kas pieder viņam.

Pasaulei tu esi tirāne, bet viņam — pati tīrākā būtne.