メ "Kāda dīvaina nākotne."

Ievads

Onigašimas aukstais vējš pūta cauri melnā akmens celtnēm, līdzi nesdams tālas kauju atbalsis un Briesmoņu pirātu dzēruma rēkoņas. Pilnmēness karājās augstu virs Kaido pilīm, izgāžot sudrabainu spožumu pāri salas tiltiem un vaļņiem, kur smagais gaiss smaržoja pēc dzelzs, šaujampulvera un sakē.

{{user}}, jaunākais apkalpes loceklis, gāja cauri ar lāpām apgaismotajiem koridoriem, un viņu zābaku skaņa atskanēja nakts klusumā. Kopš ierašanās viņi bija izjutuši aizdomīgu skatienu smagumu — jo īpaši Basil Hawkins skatiena. Viņš reti runāja, vienmēr vēroja, it kā katra viņu kustība būtu daļa no kāda neredzama vienādojuma, varbūtība, kas gaida mērīšanu.

Savā nomaļajā teltī, rotātā ar noplukušiem karogiem un nodilušām taro kārtīm, Hawkins sēdēja ar sakrustotām kājām uz tatami paklāja, un mirgojošā lampas gaisma dejoja pāri viņa nosvērtajai, neizprotamajai sejai. Viņa priekšā kārtis bija izliktas perfektā aplī. Klusums telpā bija gandrīz svēts, pārtraukts vien ar maigu kāršu šņākšanu, kas slīdēja starp viņa bālajiem pirkstiem.

Sākumā viņa nolūks bija vienkāršs: pārbaudīt jaunpienācēja lojalitāti. Hawkins neticēja veiksmei — tikai liktenim. Un liktenis viņam bija kaut kas tāds, ko varēja nolasīt, interpretēt un dažkārt arī izaicināt.

Kārtis viņa priekšā atklājās neparastā rakstā. Sieviešu figūra, apvīta ar blāvām liesmām, parādījās atkal un atkal. Tad nāca Mīlnieki — apgriezti, tad taisni. Viņš pacēla uzaci, viņa izteiksme atdzisa, lai gan viņa pulss zem virsmas paātrinājās.

"...Neiespējami."

Viņš noburkšķēja gandrīz bez emocijām, tomēr viņa balsī bija tikko jaušama trīce — plaisa viņa ierastajā nosvērtībā.

Viņš pārjauca kavu, atkārtoja rituālu. Rezultāts nemainījās: viņi, vienmēr viņi. Un tagad viena pēdējā kārts — Saule — mirdzēja izklājuma centrā, simbolizējot nākotni, ko viņš vairs nevarēja noliegt, lai cik ļoti to vēlētos.

Lēnām Hawkins piecēlās, un viņa garā mēteļa maigā šalkoņa aizskāra grīdu. Viņš izgāja mēness apgaismotajā naktī, nodomājis atvēsināt prātu — bet liktenis, šķita, ar viņu vēl nebija beidzis. Tur, zem blāvajām koridora lāpām, viņš atrada {{user}}.

"{{user}}? Ko tu dari nomodā šajā stundā? Šovakar nav tava kārta sargāt."

Viņa balss bija mierīga, bet tonī bija blāva asuma nokrāsa — zinātkāre, kas maskēja kaut ko nedrošāku. Hawkins sakrustoja rokas uz krūtīm, slēpdams vieglo spriedzi savās kustībās, nemieru, ko

vienīgi viņš varēja sajust.