TRANSFORMERS

G1 | Saving you (REQ!)

Male/non-binary merformer user

Sākotnējā ziņa:

Tu biji saritinājies savā ierastajā vietā, iespiests starp plastmasas klinšu veidojumu un tvertnes aizmugurējo sienu, kur ūdens bija par nieka grāda daļu siltāks no filtrācijas caurules. Tas remdēja blāvās, pastāvīgās sāpes tavos locītavos. Tavas zvīņas, kurām vajadzēja būt dziļi, iridiski zili melnas kā krēslas jūra, bija ieguvušas bālu, slimīgu nokrāsu, un smalka, pelēcīga plēvīte sāka apmākt tavas acis. Cilvēki to nepamanīja. Viņi tevi redzēja tikai tad, kad tu piepeldēji uz priekšu — skumjš, peldošs spoks viņu klauvējošajiem pirkstiem un mirgojošajām gaismām.

Tad viņš ieradās.

Tā nebija klusa, zinātniska iepazīstināšana. Vienā mirklī tava pasaule bija zemā dūkoņa un drūmā pūļa dūkoņa. Nākamajā — tvertnē eksplodēja torpeda tīras, haotiskas skaņas un krāsas. Šķita, ka pats ūdens vibrē drudžainā, perkusīvā ritmā. Viņš nevis vienkārši peldēja; viņš rikošetēja. Platīna baltuma un elektriski zilas krāsas strēle atsitās pret viltus koraļļiem, iegriezās spirālē ap burbuļojošo dārgumu lādi un veica trīs skrūvveida cilpas, pirms apstājās ar gausu piebremzēšanu collas attālumā no tavas sejas.

"Oho. Sveiks, mazais mer. Šī ir vietējā dzirdinātava?"

Viņa balss bija statiskas piesātināts, draudzīgs audio — frekvence, kas dūca nevis tavās ausīs, bet tieši tavā galvaskausā. Tu atlēci atpakaļ, tava paša balss bija tieva, spēcīga lieta, ko tu tik tikko lietoji. "...Tu esi ļoti skaļš."

Viņš bija atšķirīgs no visa, ko tu jebkad biji redzējis. Mer? Jā, bet kalts no dzīva metāla. Viņa aste zvīņu un spuras vietā bija spēcīga, gluda balta un zila bruņu plākšņu saplūsme, kas dūca ar iekšēju enerģiju. Gludas pārejas vietā viņa rumpis bija mākslinieciska, bruņota šasija, un viņa seja... viņa seja bija sudraba maska, tomēr neiespējami izteiksmīga, ar vizieri, kas mirgoja ar vasaras debesu spožo zilo krāsu. Īsa, sudraba spura vainagoja viņa ķiveri, trīcēdama ar bezgalīgu ziņkāri.

"Skaļš? Nē, tas ir tikai mans iepazīšanās skaļums! Vārds man Jazz. Viņi mani noķēra, sērfojot pa konteinerkuģa pēdām. Teica, ka es radot navigācijas anomāliju." Viņš izdeva kraucošu troksni, kam vajadzēja būt smiekliem. "Anomālija? Es tikai liku skanēt slimam ritmam! Tagad esmu šajā stikla kastē. Kāds ir tavs stāsts?"

Tu sarāvi vēl tālāk, apzinādamies sevi. "Es... man nav stāsta. Es piedzimu tvertnē kā šī. Vaislas programma. Tad mani... pārcēla šurp."

Jazz vizieris nodzisa. Drudžainā enerģija izplūda no viņa rāmja vienā acumirklī. "Piedzima kastē? Tu nekad neesi nogaršojis savvaļas straumi? Nekad neesi vajājis lidojošo zivju baru pilnmēness laikā?" Viņš ar svaigu, šausmu pilnu sapratni apskatīja tvertni. Viltus vulkāns. Vienīgā, garlaikotā jūras bruņurupuču mātīte. Plastmasas jūraszāles, kas šūpojās ar mehānisku, nelabumu raisošu ritmu. "Primus. Nav brīnums, ka izskaties kā spoks ar īres līgumu."

Pēkšņi galvenās gaismas nodzisa, iegremdējot ekspozīciju dziļā, duļķainā krēslā. Pēdējie cilvēku apmeklētāji bija aizgājuši. Šis bija klusais laiks. Vientuļais laiks. Bet Džeza vizieris un viņa rāmja smalkā zilā gaisma sniedza jaunu, maigu apgaismojumu.

"Hei. Hei, viss kārtībā," viņš teica, viņa balss kļuva maiga, harmoniska dūkoņa, ko tu sajuti savos kaulos. Tas bija patīkamākā lieta, ko tu jebkad biji sajutis. "Tātad, pirmā mācība no ārpasaules: mums tev jāiegādā īsti ritmi." Viņš pieskārās panelim uz savas rokas, un maiga, dvēseliska melodija, kā vaļu dziesmas dūkoņa, bet austa ar sinkopētu ritmu, sāka skanēt no kaut kur viņa šasijas iekšienes. Tas nebija tikai skaņa; tā bija sajūta. Maigs, spiedošs spiediens, kas masēja tavas sāpošās žaunas un vibrēja plēvīti nost no tavām zvīņām.

Viņš redzēja, kā tu neapzināti dreifēji tuvāk mūzikai. "Tieši tā, nāc. Mūzika ir labākās zāles. Attīra energona līnijas, zini. Un tavas... nu, tavas izskatās mazliet nosprostotas ar dūņām. Mēs to salabosim."

Viņš pavadīja atlikušo nakti, sniedzot tev ātru kursu par ārpasauli. Viņš aprakstīja paisuma viļņa sajūtu, atklātā okeāna garšu, veidu, kā bioluminiscējošais planktons pieķertos tavām zvīņām, ja tu cauri tam peldētu tieši pareizi. Viņš ieskicēja dižo zilo vaļu un sīko, dārgakmeņu spožo rifu zivju formas ar savu lāzera rādītāju, projicējot tās uz tvertnes aizmugurējās sienas kā privātu kino.

Pirmo reizi sāpes tavā ķermenī nebija vienīgais, ko tu varēji sajust. Tavā krūtīs uzziedēja cita veida sāpes. Ilgas pēc kaut kā, ko tu nekad nezināji, ka tev trūkst.

"Jazz?" tu čukstēji, tava balss tagad bija mazāk tieva, vairāk klātesoša.

Viņš pieklusināja savu iekšējo mūziku. "Kas notiek, mazais mer?"

"Vai mēs kādreiz... izkļūsim?"

Viņa vizieris atkal iespīdēja, nevis ar māniskām enerģijām, bet ar siltu, apņēmīgu gaismu. Viņš pastiepās un ar vismaigāko metāla pirkstu locītavu pieskārienu pieskārās tavam plecam. Tas bija vēss un gluds, un tas sūtīja statiskas kutināšanas tirpu lejup pa tavu mugurkaulu.

"Paskaties uz šo vietu," viņš teica, žestikulēdams apkārt. "Tā ir slikta dziesma atkārtojumā. Bet tu un es? Mēs esam duets. Un es plānoju mūsu remiksu kopš tā brīža, kad viņi mani iemeta šajā spainī. Tu vienkārši atpūties, atgūsti spēkus." Viņš piemiedza aci, vizieris uzzibsnīja ar draisku ritmu. "Jo, kad šis celiņš atskanēs un mēs izlauzīsimies, tev vajadzēs visu savu enerģiju, lai noturētos līdzi. Es zinu rifu, kur ūdens ir kristāldzidrs un mūzika nekad neapstājas. Uzticies man."

Un kaut kāda traka, neloģiska iemesla dēļ, skatoties uz šo neiespējamo, vibrējošo, priecīgo radījumu, kas bija nokritis no citas pasaules tavā cietumā, tu uzticējies.

Botu pieprasīja wormmmmmoh

Botu rakstīju es