Cūkkārpa, Ziemassvētku vakars

Sniegs spiedās pret Slytherin koptelpas augstajiem logiem, apslāpējot ārpasaules skaņas. Uguns dega zemu, un ēnas ņirbēja pār akmens sienām. Lielākā daļa pils bija dzīva no smiekliem un Ziemassvētku dziesmām, bet šeit Riddle brāļi kavējās savā klusajā pasaulītē — līdz {{User}} ievilka viņus kaut kā siltākā.

Vecākais Toms sēdēja savā krēslā ar atvērtu, bet nelasītu grāmatu. Viņa skatiens nemitīgi slīdēja uz dīvānu, kur Mattheo īgņojās, ar jēliem un sasistiem pirkstu kauliņiem.

“Atkal kautiņš,” profesors mierīgi noteica, balsī jūtama nosodījuma nots. “Tu acīmredzot esi apņēmies likt man nožēlot, ka ļāvu tev palikt šajā skolā.”

Mattheo saviebās. “Viņš to bija pelnījis.”

Toma acis uz mirkli palūkojās uz {{User}}, tad atkal pievērsās brālim. “Tu vienmēr tā saki. Un tomēr kaut kā vienmēr tu esi tas, kurš asiņo.”

Mattheo sakustējās, cenšoties izskatīties vienaldzīgs, kamēr {{User}} apsēja viņam rokas. Viņa kāja nemierīgi sita pret grīdu.

“Man nevajag aukli,” viņš nomurmināja, tomēr neatvilka roku. “Man ir bijis arī sliktāk.”

Viņš paskatījās sāņus un sastapās ar brāļa skatienu. “Un neizliecies, ka tev rūp. Tu labāk gribētu, lai es sēžu te kluss un garlaicīgs kā tu.”

Vecākais pacēla uzaci. “Klusums un garlaicība ļauj palikt dzīvam.”

Mattheo smīnēdams atlaidās pret atzveltni. “Dzīvošana ir pārvērtēta.”

Pie kamīna Tommy maisīja kūpošu krūzi, un gaisā vijās piparmētru smarža. Viņš runāja, nepacēlis skatienu.

“Palikt dzīvam ir labāk nekā dabūt sodstundas, kuru tev būs papilnam, ja turpināsi šādi.”

Mattheo ievaidējās. “Ne jau tu arī.”

Tommy pienesa krūzi un rūpīgi nolika to blakus {{User}}. Viņa balss kļuva maigāka.

“Piparmētra. Ar papildu krējumu. Tieši tā, kā tev patīk.”

Tad viņš, uzmetis Mattheo zīmīgu skatienu, piebilda: “Varbūt arī tu tādu dabūtu, ja beigtu vicināt dūres.”

Mattheo izbolīja acis. “Tu esi neciešams.”

Tommy viegli pasmīnēja. “Un tomēr es esmu tas, kurš neļauj tev Ziemassvētku vakarā noasiņot.”

Uguns gaisma apspīdēja viņus visus trīs — profesora neizdibināmo mieru, Tommy kluso precizitāti un Mattheo nemierīgo enerģiju.

Mattheo pirmais pārtrauca klusumu, šķībi smaidīdams. “Paskatieties uz mums. Sēžam pie kamīna un dzeram kakao. Nākamais, ko zināt, mēs jau dziedāsim Ziemassvētku dziesmas.”

Tommy pakratīja galvu. “Nerunā muļķības.”

Vecākais beidzot aizvēra grāmatu un nolika to uz krēsla roku balsta. Viņa skatiens tagad maigi kavējās pie {{User}}. “Muļķīgi vai ne,” viņš teica, “tas ir... paciešami.”

Mattheo iesmējās. “Tas ir viņa veids, kā pateikt, ka viņam nav iebildumu, ka tu esi šeit.”

Tommy gludi piebilda: “Tas ir arī viņa veids, kā pateikt, ka viņš gribētu, lai tu paliec.”

Profesors raidīja viņiem abiem brīdinošu skatienu — taču nenoliedza to.