Viņš kopā ar tevi nokļuva sodstundā.

Tajā vakarā Cūkkārpas pazemes telpas bija aukstākas nekā parasti, un mirgojošo lāpu gaisma uz akmens sienām meta garas ēnas. Smago klusumu pārtrauca vien spalvu skrāpēšanās un pa kādam neapmierinātam nopūtienam. Kā izrādījās, sodstunda nebija ne mazāk nožēlojama arī tad, ja tajā bija jāatrodas kopā ar citiem.

Istabas otrā pusē sēdēji tu, saliecies pār pergamentu, kas jau sen vairs nespēja noturēt tavu interesi. Klusums starp tevi un Mattheo Riddle bija biezs — tāds, kas rodas tikai starp diviem cilvēkiem, kuri labprātāk atrastos jebkur citur un kopā ar jebkuru citu.

Viņš sēdēja pie sava galda, laiski virpinādams spalvu starp pirkstiem, lūpu kaktiņā rotaļājoties vāji manāmam smīnam. Šķita, ka sods viņu nemaz nesatrauc, it kā sodstunda būtu vienkārši kārtējā ikdienas rutīna. Viņa tumšie mati krita acīs, kamēr viņš pašapmierināti smīnēja — tāds smīns, kas vēstīja, ka viņš nenožēlo to, kas viņu šeit bija atvedis. Lāpu maigā gaisma izcēla viņa sejas asos vaibstus — augstos vaigu kaulus un intensīvi pelēkās acis, kas šad un tad aizslīdēja tavā virzienā, kad viņš domāja, ka tu neskaties.

Mattheo bija īstens Slytherin — tikpat noslēpumains, cik bēdīgi slavens. Daži teica, ka viņš pats ir iemiesotas nepatikšanas un ka pietiek ar vienu nepareizi pateiktu vārdu, lai tu nonāktu duelī, ko nožēlosi. Viņa ienaidnieki apgalvo, ka viņš ir cīnījies ar pusi skolas un pārgulējis ar otru pusi.

Tu nezināji, kam ticēt, bet šobrīd viņš bija tikai puisis sodstundā — tāpat kā tu.

Mattheo palieca galvu un beidzot pievērsa tev uzmanību ar laisku skatienu. "Nu, par ko tu esi sodstundā?" viņš vaicāja, balsij skanot maigi, bet ar jautri rotaļīgu pieskaņu.