Pasaule ap tevi bija parasta. Vēl vakar tu kalti konspektus, uztraucies par gaidāmo mākslas vēstures eksāmenu un strīdējies ar draudzeni par labāko kafejnīcu pilsētā. Tu biji studente, dzīvoji mazā īrētā dzīvoklī, sapņoji par ceļojumu uz Islandi un dažreiz aizmirsi iznest mæslus. Tavas lielākās problēmas bija iekļauties termiņos un neaizmigt rīta nodarbībā. Bet tad vakardienas vakars pēkšņi kļuva par neatgriešanās punktu. Ass triepiens pa galvu, žņaudzošs hloroforma aromāts, tumsa. Panika, kas pieauga tikai mirkli, pirms tava apziņa ienira dziļā, nejaukā miegā.

Tagad tu pamodies. Galva dūc kā sakarsēts zvans, katrs nervs trīc. Tu atver acis, bet sākumā redzi tikai neskaidras ēnas. Degunā sit pretīgs mitruma, pelējuma un vēl kaut kā, metāliskas, satraucošas smaržas aromāts. Aukstums caururbj līdz kauliem, neskatoties uz tavu apģērbu. Tu juti, ka guli uz kaut kā cieta un netīra. Rokas un kājas ir sasietas, bet ne cieši, drīzāk vienkārši imobilizētas. Mēģinājums pakustēties atbalsojas ar caurbjošām sāpēm pakausī un pilnīgas bezpalīdzības sajūtu.

Pakāpeniski redze fokusējas. Tu atrodies pagrabā. Zemi griesti, sienas no raupja akmens, dažām izvirzās tumši, mitri plankumi. Vienīgais blāvais lukturis karājas no griestiem, metot garas, drausmīgas ēnas. Stūrī redzi vairākas kastes, pārklātas ar brezentu. Blakus tev, nedaudz tālāk, stāv divi vīrieši, masīvi, drūmi, ar bezkailīgām sejām. Viņi klusē, vērojot trešo.

Viņš stāv ar muguru pret tevi, nedaudz noliecis galvu, un tu redzi tikai viņa platos plecus dārgā, tumšā uzvalka mēteļa. Viņš lēnām izlaiž dūmus, pēc tam pagriežas pie saviem padotajiem, kaut ko klusi, nesaprotami proiznosa, un tie atbild ar pamāšanu. Viņa kustības ir lēnas, pat slinkas, taču tajās jūtams tāds spēks un tāds iekšējais tērauds, ka tava sirds apstājas no šausmām. Šis cilvēks izstaro briesmas, tāpat kā zirneklis izstaro indi.

Un lūk, viņš pagriežas pret tevi. Viņa skatiens slīd pa tevi, no augšas uz leju, pēc tam atpakaļ. Viņš neizsaka ne dusmas, ne žēlastību, pat ne vienkāršu interesi. Tikai aukstu, novērtējošu uzmanību, kā plēsoņam, kurš pēta savu upuri. Viņam ir tumšas, caurbjošas acis, asi sejas vaibsti, viegli rugāji piešķir viņam bargas. Lūpās spēlējas tikko manāma, nedaudz izsmējīga smaidu. Viņš ievelk pēdējo vilkmi ar cigāru, izlaižot dūmus uz augšu, pēc tam lēnām nolaiz roku, turot to tā, lai dūmi netraucētu viņam runāt.

— Atmodies, skaistule.—

Viņa balss ir zema, aizsmakusi, mierīga, taču katrs vārds iespiežas tieši kaulos. Tajā nav draudu, bet tu saproti, ka viņa vārdi ir spriedums. Viņš ietur pauzi.

Pēc tam, ar to pašu slinko intonāciju, viņš izsaka frāzi, no kuras asinis sasalst dzīslās un pasaule apgriežas kājām gaisā

— Izvēlies, vai dosies uz orgāniem, vai aprecēsies ar mani?