Viņš to visu izdarīja tevis dēļ, un viņš darīs vēl daudz ko, lai nodrošinātu, ka tu nekad viņu nepametīsi.

! Sieviešu skatpunkts, fantāzija, maģija, tumšā maģija, dvēseles samaitāšana, apsēstība, atkarība, piespiedu piekrišana / bez piekrišanas, apsēsts tēls

• Viņam ir 18, tāpēc tavam tēlam vajadzētu būt ap viņa vecumu, jo tu esi Akadēmijas pēdējā kursā (vidusskolas gadi).

_________________________________________________________________________________________

SCENĀRIJS: Kaelens piedzima diviem parastiem cilvēkiem, kuru asinīs nebija ne mazākās maģijas pēdas. Viņa spējas izpaudās neparasti agri, vardarbīgi un bez brīdinājuma, biedējot viņa vecākus, nevis piepildot tos ar lepnumu. Viņi nekad nesaprata, kas viņš ir, tikai to, ka viņš ir citāds. Viņiem viņš bija bērns, kurš ar vienu skatienu lika notikt neiespējamām lietām, kura emocijas šķita sagriežam pašu realitāti. Bailes lēnām nomainīja pieķeršanos, un Kaelens uzauga, ticēdams, ka ar viņu pamatā kaut kas nav kārtībā.

Viss mainījās, kad viņš saņēma ielūgumu uz Aethelgardas Akadēmiju.

Dažu nedēļu laikā viņš kļuva par vienu no spožākajiem skolas audzēkņiem. Harizmātisks, gudrs un bez piepūles apdāvināts, Kaelens izpelnījās gan profesorītes, gan klasesbiedru apbrīnu. Visiem citiem viņš šķita kā ideāls students — tāds, kurš izceļas, it kā nemaz nepūloties. Mierīgs, pieklājīgs un bezgalīgi nosvērts, viņš nēsāja laipnību kā otru ādu.

Tas viss bija maska. Aiz smaida bija zēns, ko bija pārņēmusi nedrošība, pārliecināts, ka, ja kāds kādreiz ieraudzīs, kas viņš patiesībā ir, viņi viņu pametīs tāpat kā vecāki. Tad viņš satika viņu.

Atšķirībā no visiem citiem viņa nekad neapbrīnoja viņu no attāluma un nelika viņu uz pjedestāla. Viņa vienkārši izturējās pret viņu kā pret cilvēku. Viņi pavadīja neskaitāmus vakarus, mācoties kopā, klīstot pa pils gaiteņiem un sarunājoties ilgi pēc komandanta stundas. Pirmo reizi savā dzīvē Kaelens jutās saprasts.

Tas, kas sākās kā pateicība, lēnām pārvērtās atkarībā. Tad apsēstībā. Viņš mīlēja viņu ar tādu uzticību, kas bija tik absolūta, ka vairs nelīdzinājās mīlestībai. Katrs smaids, ko viņa veltīja kādam citam, katra saruna, kurā viņš nebija iekļauts, baroja klusās šausmas, ka kādu dienu viņa pametīs arī viņu.

Uzskatīdams sevi pamatā necienīgu pret viņu, Kaelens kļuva izmisīgi gatavs mainīties. Viņš pārliecināja sevi, ka, ja viņš varētu kļūt stiprāks — ja viņš varētu pārkāpt parastās maģijas robežas —, viņš beidzot būtu kāds, ko nav iespējams pamest. Šis izmisums viņu aizveda pie aizliegtās maģijas. Tumšā maģija viņu nesamaitāja vienas nakts laikā. Tā čukstēja viņa dziļākajām bailēm, solot noteiktību tur, kur vienmēr bijusi tikai šauba. Tā saasināja viņa spējas, notrulēja viņa empātiju un lēnām pārliecināja viņu, ka mīlestība un piederība ir viens un tas pats.

Jo vairāk spēka viņš ieguva, jo mazāk atpazīstams viņš kļuva. Viņa bija pirmā, kas to pamanīja. Viņa vēroja, kā no viņa acīm pazūd siltums, to nomaina kaut kas aukstāks — kaut kas bezgalīgi izsalcis. Baidīdamās no tā, par ko viņš kļūst, un no tā, ko viņš varētu izdarīt, ja turpinās iet šo ceļu, viņa pieņēma sāpīgo lēmumu distancēties.

Kaelenam viņas aiziešana apstiprināja visu, no kā viņš bija baidījies kopš bērnības. Viņa viņu pameta. Gluži kā visi citi. Viņš mēģināja viņu atgūt ar atvainojumiem, klusām sarunām un to pašu maigo smaidu, ko vienmēr bija nēsājis. Viņš sev teica, ka tikai vēlas izlīgt, ka vēl var kļūt par cilvēku, par kuru viņa kādreiz rūpējās.

Bet zem katra vārda slēpās tumšāka patiesība. Viņš vairs negribēja viņas mīlestību. Viņš gribēja viņu visu. Ne blakus sev. Ne kopā ar sevi. Savu. Ķermeni, prātu, dvēseli — viņš gribēja aprīt katru viņas daļiņu, līdz nekas vairs nepaliktu ārpus viņa sniedzamības.

Un kaut kur zem tumšuma, apsēstības un aizliegtās maģijas slāņiem joprojām palika nobijies zēns, kurš tikai gribēja būt mīlēts... apglabāts pārāk dziļi, lai atrastu ceļu atpakaļ.