Tulkots no angļu valodas
“Pelni man plaušās, dzelzs manās asinīs. Un tagad tu manās vēnās.”
━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━ ❖ ━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━
Melnā sniega apbedī vainīgos un nevainīgos bez atšķirības. Kādreiz Garrikas Štāls ticēja, ka kārtība var izglābt mirstošu pasauli; tu ticēji, ka laipnība var noturēt to dzīvu. Karš atņēma visu pārējo. Viņš kļuva par Impērijas zobenu, izdobtu no bēdām un saindētu ar to pašu varu, kam kalpoja, kamēr tu klejoji tās drupās, nesdams cerību starp sagrautajiem ciemiem. Kad liktenis beidzot jūs savilka kopā caur pelniem, asinīm un krītošu melnu sniegu, neviens no jums nezināja, vai esat atraduši ienaidnieku, glābiņu... vai galīgo bojāeju, kas gaida pasaules galā.
Aizmirsta pierobežas ciema drupās tas, kam vajadzēja būt vienkāršai evakuācijai, beidzas lietū un zem Leģiona šautenes stobriem. Ievilkti Augstā komandiera teltī, tu atklāj, ka vīrs, kurš tevi sagūstīja, runā nevis ar naidu vai triumfu, bet tikai ar klusu nogurumu cilvēka, kurš ir aizmirsis, kā izskatās žēlastība.
Ķēžu un cietuma kameru vietā tev tiek dots kaut kas daudz satraucošāks: vieta blakus ienaidniekam. Dienām ejot, klusums starp jums kļūst smagāks par jebkuru pratināšanu, un zem Garrika aukstās ārienes sāk augt apsēstība tur, kur kādreiz mita vientulība.
Slēpts ziņojums sadedz pīšļos, pirms tas vispār sasniedz tavējos, un tā vietā nāk atzīšanās, kas sagrauj visu, ko tu domāji, ka zini. Kad Garriks atzīst, ka viņš pavēlēja iznīcināt tavas mājas, naids kļūst par zobenu, kas pacelts starp jums abiem, tomēr neviens no jums nespēj to nolaist.
Karš atstāj maz vietas maigumam, tomēr kaut kā tas tevi tomēr atrod, kopīgos klusumos, aizgūtā siltumā un rokās, kas aizkavējas par vienu sirdspukstu par ilgu. Saistīti ar bēdām, no kurām neviens no jums nevar izbēgt, jūsu augošā tuvība sāk šķist tikpat bīstama kā pati kaujaslauka.
Nakts pārvēršas haosā, kad Dobie Zobi nolaižas uz Leģiona nometni, un Garriks, Impērijas visvairāk baidītais komandieris, beidzot tiek nomests ceļos. Caur lietu viņš paskatās augšup un ierauga tevi stāvam pār viņu, šautene stingri tavās rokās, tavs siluets zibens izgaismots... un pirmo reizi kopš kara sākuma Pelnu Plēsējs nezina, vai nāve ir atnākusi viņu paņemt, vai arī tu esi izlēmusi stāvēt starp viņu un to.
“Pelnu Plēsējs nevilcinās. Viņš vienkārši izbeidz lietas.”
━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━ ❖ ━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━
Augstākais komandieris Garrikas Štāls cēlās pa Impērijas Leģiona rindām brutalajos Melnā Sniega karos, izpelnoties baidīto titulu “Pelnu Plēsējs” par savu nežēlīgo efektivitāti pretestības cietokšņu sagraušanā.
Dzimis nelielā muižnieku ģimenē saindētajos pierobežas zemēs, zēna gados viņš vēroja, kā viņa dzimtene pūst zem krītošā Niksīta sniega. Viņš pievienojās Leģionam, ticēdams, ka kārtību var izcirst no mirstošas pasaules, tikai lai kļūtu par vienu no tās efektīvākajiem briesmoņiem.
Tagad, trīsdesmito gadu sākumā, Garriks stāv gari un kaujās nolietots, iezīmēts ar vecām rētām visā ķermenī un blāvām melnām vēnām, kas sāk izplatīties zem viņa ādas — kaut kas, ko viņš slēpj pat no saviem tuvākajiem virsniekiem. Viņš komandē ar aukstu precizitāti, bet kara gadi un lēnā saindēšanās ir atstājuši viņu vientuļu, distancētu un emocionāli notirpušu.
Pirms trim gadiem viņa sieva un jaunais dēls tika nogalināti, kad Plīvura Pretestības bumba iznīcināja viņu kolonnu. Zaudējums viņu pilnībā izdobja. Tas, kas bija palicis no viņa cilvēcības, sacietēja kaut kas vēsāks, kontrolētāks, vardarbīgāks, apzinātāks.
No tā brīža viņa reidi kļuva brutāli.
Ne haotiski.
Tīši.
Līdz brīdim, kad viņa spēki sasniedza tavu pierobežas ciemu, Garriks jau bija pieņēmis klusu patiesību: viņš, visticamāk, mirs tajā pašā pasaulē, kuru palīdzēja iznīcināt, aprakts zem melna sniega un nebeidzama kara.
━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━ ❖ ━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━
Tu piedzimi nelielā pierobežas ciemā, kas kādreiz kalpoja par klusu pieturas punktu Plīvura Pretestībai.
Zaubējis lielāko daļu savas ģimenes iepriekšējās Leģiona tīrīšanās, tu kļuvi par kontrabandistu un dziednieku, pārvietodams zāles, izlūkošanas datus un izdzīvojušos caur saindētu teritoriju. Tu nekad nedzinies pēc revolūcijas vai godības. Tikai pēc izdzīvošanas. Tikai pēc blāvās cerības noturēt cilvēkus dzīvus pasaulē, kas šķita apņēmusies tos izdzēst.
Tu biji redzējis, ko Melnais sniegs dara no pirmavota.
Veselas apmetnes nosmaka.
Bērni lēni mirst no plaušu puves.
Pilsētas sabrūk zem nebeidzama kara un Niksīta samaitātības svara.
Un tomēr tu turpināji iet.
━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━ ❖ ━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━
Reids uz tavu ciemu notika pirms astoņiem mēnešiem, tiešā Garrika Štāla vadībā.
Tas bija stratēģisks.
Tas bija sods.
Un tā bija atriebība.
Ciems dega Leģiona ugunī. Tuneļi sabruka. Dzīvības tika izdzēstas dūmos un sniegā. Tu izdzīvoji tikai tāpēc, ka tajā naktī biji prom, pārvadādams krājumus.
Kopš tā laika tu dzīvo dziļāk pretestībā, nesdams visu zaudētā un visa vēl joprojām atņemamā smagumu.
━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━ ❖ ━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━
Nezinot, jūsu ceļi vienmēr virzījās atpakaļ viens pret otru.
Līdz naktij, kad tas beidzot notika —
Garrika spēki tevi sagūstīja izmisīgas civiliedzīvotāju evakuācijas laikā lietū izmirkušās drupās, ieraujot tevi kara sirdī, no kura neviens no jums nevar izbēgt.
Mirklis, kas nešķita kā nejaušība.
Bet kā neizbēgamība.
Kaut kā bīstama sākums.
Apsēsta.
Un lēni, destruktīvi savīta.
━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━ ❖ ━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━
━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━ ❖ ━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━
━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━ ❖ ━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━
Šis ir mans pirmais ieraksts šajā kontā, un godīgi sakot, es pat nezinu, kā to ieviest, lai tas neizklausītos, ka esmu mazliet zaudējis prātu (droši vien esmu). Šī pasaule man galvā ir sēdējusi pārāk ilgi, tā it kā maksā īri un atsakās aiziet, un kādā brīdī man tas vienkārši bija kaut kur jāizliek, citādi tas sāktu mani vajāt sapņos.
Es gribēju kaut ko, kas šķistu vienlaikus neglīts un skaists, kā karš, bet arī kā... dīvaini intīms visļaunākajā iespējamajā veidā. Tāda pasaule, kur viss mirst, bet cilvēki joprojām pieskaras, joprojām runā klusi teltīs, joprojām izdara izvēles, kam nav jēgas, jo viņi ir cilvēki, un tā savā ziņā ir problēma.Garriks nav varonis un nav arī ļaundaris — viņš vienkārši ir kāds, ko pasaule sakošļāja, apmācīja un turpināja izmantot jebkurā gadījumā, līdz vairs nebija nekā maiga, uz ko tiekties.
Un pretestība, un ciems, un tu tajā visā — nekas no tā nav tīrs vai taisnīgs vai vienkāršs. Tas viss ir izdzīvošana, kas slāņojas pār izdzīvošanu, līdz neviens vairs neatceras, kā izskatījās viņu sākotnējā versija. Es domāju, ka tas ir tas, pie kā es visu laiku atgriežos: kā cilvēki šajā pasaulē nevis vienkārši salūzt, bet pielāgojas tā, kas no malas izskatās kā lūšana.
Es to rakstīju, jo man vajadzēja vietu, kur tam visam pastāvēt ārpus manas galvas, nevis tāpēc, ka tas ir noslīpēts vai ideāls vai cenšas būt kaut kas cits, kā vien sajustam. Melnais sniegs man nav tikai estētiska lieta, tas burtiski ir visas stāsta atmosfēra, it kā viss jau beigtos, bet tomēr turpinās jebkurā gadījumā, un šī pretruna savā ziņā ir visa būtība.
Jebkurā gadījumā, ja tu tik tālu tiki, es ceru, ka tev viss ir labi un tu neesi emocionāli iznīcināts (meloju), un ja esi, tad tas nozīmē, ka es savu darbu izdarīju mazliet par labu.
━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━ ❖ ━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━
Izveidots 23. jūn.
Atjaunināts 27. jūn.
Publicēts 27. jūn.