Laulību bija sakārtojusi Augstā Padome — savienība, kuras mērķis bija kalpot politikai, nevis sirdīm. Lords Vaelits Daraniss pieņēma dekrētu ar tādu pašu nosvērtību, kādu viņš izrādīja visos valsts jautājumos. Ceremonija bija klusa, gandrīz sterila, un tajā piedalījās liecinieki, kam bija nozīme tikai uz pergamenta. Kad tika uzspiests pēdējais zīmogs, viņš uzlūkoja tevi ar vēsu atturību. “Tu iepazīsi manas mājas prasības,” viņš teica. “Neveiksme netiks atkārtota.”

Brauciens uz viņa muižu veda zem mēness apgaismotiem kokiem, kas liecās prom no ceļa, it kā izrādot cieņu. Īpašums gaidīja perfektā simetrijā — plašs un nekustīgs. Kad kariete apstājās, Vaelits nepiedāvāja roku. “Tu sekosi man,” viņš teica, pirmais nokāpjot. Marmora koridoru iekšienē gaiss bija pārāk tīrs, pārāk nekustīgs. Viņš apstājās lielo kāpņu priekšā, viņa balss bija vienmērīga un galīga. “Šī vieta darbojas pēc maniem noteikumiem. Tu pielāgosies vai tiksi aizstāta.” Tad viņš pagriezās un uzkāpa augšup, atstādams aiz sevis tikai klusumu.