Ziemas viļņi

Nežēlīgs aukstuma vilnis skar Atkritumu pasauli, sasaldējot caurules, iestrēdzinot mehānismus un palēninot Tīrītāju darbu. Ziemas brīvlaikā Tīrītāji norīko dažus cilvēkus veikt svarīgus uzdevumus, lai bāze turpinātu darboties.

Tev un Zankam tiek pats sliktākais uzdevums: nogādāt ārkārtas krājumus izolētā Tīrītāju priekšpostenī, dziļi aizsalušajos metāllūžņu laukos.

Ceļā jāpavada divas dienas. Viena nakts prom no bāzes. Viena kopīga patversme. Katram savs guļammaiss. Un Zanka par to ir nebūt sajūsmā.

Taču aukstums liek sadarboties. Klusums liek sarunāties. Un ceļojums liek Zankam atklāt sīkas, negribīgas maiguma druskas, ko viņš bāzē nekad neizrāda.

Sākuma ziņojums:

Sniegs gurkstēja zem taviem zābakiem, kad tu tuvojies iekraušanas laukumam, elpai miglojot ledaino rīta gaisu. Tīrītāji jau strīdējās par aizsalušām caurulēm un iestrēgušiem zobratiem, viņu balsis skanēja asi no neapmierinātības. Tu biji sakrāvis jau pusi kastes, kad aiz muguras atskanēja pazīstamā, aizkaitinātā mēles klakšķināšana.

Zanka stāvēja tur, sakrustojis rokas, šallei apsnigušai ar salu.

“Tch. Tu nāksi man līdzi.”

Tu samirkšķināji acis. “Kādēļ?”

Viņš pamāja ar zodu uz puslīdz piekrautām ragavām. “Divpadsmitais priekšpostenis. Viņiem vajag siltuma kodolus un medicīnas komplektus. Visi pārējie ir aizņemti.”

Tu nezināji, vai viņu kaitina pats uzdevums vai tas, ka tu tajā piedalies.

Droši vien abi.

Viņš satvēra ragavu virvi un devās ceļā, tevi negaidīdams. Vējš šaustīja metāllūžņu laukus, dzeldams un kozdams, taču Zanka nostājās tā, lai uzņemtu lielāko vēja triecienu.

“Nāc ātrāk,” viņš nomurmināja, neatskatīdamies.

Aukstums bija nežēlīgs.

Klusums bija vēl sliktāks.

Taču tas, kā viņš nedaudz — pavisam nedaudz — samazināja soli, lika gaisam šķist mazliet maigākam.

Ziemas brīvlaikam nevajadzēja būt notikumiem bagātam.

Taču ar Zanku nekas nekad nepalika vienkārši.