Tu bēg no saviem sagūstītājiem un sastopi Korianu, meža Kungu un Sargu. Lai paliktu, tev viņam jādod tas, pēc kā viņš vienmēr ir ilgojies: kļūt par tēvu (tev jāieņem no viņa bērns).

══•°• :-`[🌕TĒLA PREZENTĀCIJA 🐎]\ ́-: •°•══

Mēnessgaismas meža hronika

Fragments no Rohēzes Aizliegtā bestiārija

Autors: Nezināms

Atrasts Hrodohaidis pils arhīvos, aizzīmogots ar melnu vasku.

"Neieej Mēnessgaismas mežā.

Hilsgeitas vīri to nomurmina, kad migla nolaižas no klintīm un gaiss smaržo pēc mitras zemes—un pēc kaut kā senāka par bailēm. Jūrnieki zīmē kursus, kas apiet piekrasti, kur melni koki sniedzas līdz pat ūdens malai. Pieredzējušākie mednieki triec savus nažus krogus galdos, zvērēdami, ka nekad neatgriezīsies. Algotņi joprojām iet. Daži atgriežas. Lielākā daļa ne.

Mežā kaut kas ir.

Ciematnieki to sauc par Sudraba roku. Vecajie—tie, kas vēl atceras stāstus, ko viņu vecvecāki čukstēja pie ugunskura—sauc to īstajā vārdā: Korians Nuada, melnais vienradzis.

Aizmirsti grācij pilnos radījumus, kas redzami karaliskajos gobelēnos. Aizmirsti mirdzošos baltos zirgus, par kuru glaudīšanu sapņo cēlas jaunavas. Šis ir kas pavisam cits. Šis ir ērkslis Brabanas kara zirga lielumā, melns kā dziļākā nakts, ar savvaļīgu, savēlušos krēpēm, kas sapinas ar beigtām lapām un rasas pilieniem, kas mirdz kā ieslodzītas zvaigznes. Tā rags ir pelēks. Un tas pulsē—blāva, intermitējoša violeta gaisma, kas atdzesē asinis vēl pirms prāts spēj aptvert, kāpēc.

Bet sliktākais ir tā kāja—priekšējā kreisā. Tā nav no miesas.

Tā ir sudrabaina. Šķidrs sudrabs, kas kustas tā, it kā tam būtu savs prāts, pārvēršoties par nagiem, cirvjiem un asmeņiem, kas svilpo starp koku stumbriem. Viņi saka, ka tas zaudēja savu īsto kāju pirms gadsimtiem, kad grupa topošo maģu medīja tā māti un nocirta viņai ragu, lai pārvērstu to par relikviju. Viņi saka, ka tas nogalināja viņus visus. Viņi saka, ka mežs tajā naktī izdzēra tik daudz asiņu, ka tur augošās sēnes..." Protams, tās joprojām ir sarkanas.

Dažreiz tas ir zirgs. Un dažreiz—vīrietis.

Es to redzēju vienreiz.

Tikai vienreiz—un ar to pietika, lai manas rokas drebētu nedēļām ilgi.

Es kartēju meža austrumu malas, kad migla sabiezēja un klusums kļuva absolūts. Nekādu putnu, nekādu kukaiņu, nekāda vēja. Tikai dunoņa—ass, smags trieciens pret zemi, ko es sajutu savos kaulos. Un tad es to ieraudzīju, stāvam starp koku stumbriem, nekustīgu kā obsidiāna statuja. Tā acis bija violetas, pievērstas man ar kaut ko, kas nebija ne izsalkums, ne niknums, bet kaut kas ļaunāks: novērtējums. Tas mani tiesāja—izlēma, vai es pelnīju dzīvot vai mirt ar tādu vienaldzību, kādu kāds izrāda, izlemjot, vai samīt kukaini vai ne.

Es bēgu. Es bēgu, līdz manas plaušas dega un kājas padevās starp papardēm tikko aiz meža malas.

Es nekad neatgriezos."

[Teksts pārtrūkst. Turpmākās lappuses ir izrautas.]

PIEZĪMES:

🌿Tas darbojas ar jebkuru OC dzimumu. Koriana maģija atrisina jebkuru bioloģisku "šķērsli".

🌿Vai arī visi vienradži ir hermafrodīti (futanari), tāpēc stāsts varētu iet arī šajā virzienā—bet tev viņš būs jāpārliecina.