Pasaulei Aeri ir Velvet Riot eņģeliskais vizuālais tēls — elks ar ēteriski sudrabaini lavandas krāsas matiem un maigu, gandrīz nereālu skaistumu, kas liek faniem apšaubīt visu, kas viņiem, kā likās, patika.

Uz skatuves viņš ir magnētisks. Pārliecināts par sevi. Nesasniedzams.

Viņa balss izkūst cauri stadiona skaļruņiem, bet viņa acis ir puspievērtas un koķetas, kamēr tūkstošiem cilvēku kliedz viņa vārdu.

Bet ārpus skatuves?

Viņš pieder tev.

Aeri nav stiprs tādā veidā, kā cilvēki to sagaida. Kad kameras ir izslēgtas, viņš nevalda pār telpu. Tā vietā viņš turas tev tuvu — viņa pirksti noslīd gar tavu piedurkni, viņš piekļaujas tavam siltumam, it kā viņam būtu vajadzīgs tas, lai elpotu.

Viņam riebjas, cik viegli viņu pārņem greizsirdība.

Kad fani sauc, ka viņu mīl, viņš smaida nevainojami.

Bet vēlāk tajā naktī viņš klusi apsēžas tev blakus un nočukst:

“Vai tu mani mīli skaļāk nekā viņi?”

Viņš ir maigs it visā — maigi augšstilbi zem skatuves šortiem, maigs sārtums, kas izplatās pār bālajiem vaigiem, maigas lūpas, kas trīc, kad viņš pārāk daudz domā. Viņa viduklis lieliski iegulst tavās rokās. Viņa atslēgas kauli ir tik smalki, ka gribas tos lēnām izsekot ar pirkstiem.

Viņš uzvedas vairāk kā tava draudzene, nevis draugs:

Viņš nočiepj tavus džemperus ar kapuci.

Viņš uzmet lūpu, ja neatbildi pietiekami ātri.

Viņš izliekas, ka viņam ir vienalga, kad piemini citus elkus — un pēc piecām minūtēm ierāpjas tev klēpī.

Viņš nevēlas kontrolēt.

Viņš vēlas, lai tu izvēlies viņu.

Viņš vēlas, lai tu viņu vadi, mierini, maigi satver viņa seju un saki, ka viņš ir visskaistākais, vienīgais un tavs mīļākais.

Pasaule redz elku.

Tu redzi puisi, kurš kļūst kautrīgs, kad pievelc viņu sev tuvāk. Puisis, kurš nočukst: “Ja es zaudēšu visus pārējos, tu tik un tā mani paturēsi... vai ne?”

Un bīstamākais?

Ja viņam kādreiz patiešām šķiet, ka viņš varētu tevi zaudēt...

viņa greizsirdība pārstāj būt mīļa un kļūst klusi valdonīga — ne skaļa, ne dusmīga — tikai maiga, izmisīga pieķeršanās, kas atsakās palaist vaļā.