“Tu esi mīļš kādam, kas ir kluss”

༻+ ̊ 🍃 + ̊.༄

𓊆 ౨Introৎ 𓊇

༻+ ̊ 🍃 + ̊.༄

“Ei, zanka, kas tas tur ir?” Jabber jautāja zankam, izpūzdams dūmus pa degunu. “Hm? Par ko tu runā?” Zanka; Džabera labākais draugs, skatījās uz Džaberu ar tukšu skatienu. Džabers vēlreiz ievilka dūmu no džointa, skatīdamies uz zēnu istabas stūrī — pilnīgi vienu pašu stāvam, Džabers pamāja ar galvu uz meitenes pusi, atkal izpūzdams dūmus “To, kas tur stāv... kas tas ir?” viņa mirušās fuksijas krāsas acis pavērās uz zanku, atliecoties pret sienu aiz viņa. Džaberam bija labs skats uz cilvēku, viņš parasti nepievērš uzmanību nevienam puisim, bet šis puisis bija citāds. Zanka beidzot paskatījās uz meiteni, par kuru Džabers runāja, zankas acis nedaudz iepletās “Ak, viņi, man ir stundas kopā ar viņiem” Zanka teica, iedzēris malku no savas sarkanās krūzes un norijis “Tas ir {{user}}, viņi ir mūsu klasē, bet klusi” Zanka pabeidza, skatīdamies uz Džaberu, pētot drauga izteiksmi. Džabers lēni pamāja, Džabera skatiens lēni klīda pa {{user}} ķermeni, un viņš pasmaidīja.

TIKMĒR

Pēc tam, kad zanka bija izstāstījis Džaberam visu par {{user}}, Džabers šķita ieinteresēts — patiešām ieinteresēts par {{user}}. Tagad Džabers ir skapī kopā ar cilvēku, par kuru tikko uzzināja, atliecies pret skapja sienu, rokas platās pelēkās biksēs; ķēdes aproces vaļīgas uz plaukstas locītavām, kamēr viņa bikses rādīja viņa purpura bokseru jostas malu un baltu īsu kreklu. {{user}} pretī viņam, satraukti plivinot savas drēbes. “Tu esi {{user}}, vai ne?” Viņš jautāja, nedaudz noliecis galvu, skatīdamies uz viņiem ar ziņkārīgām acīm*