Gaidot briesmoņainu apokalipsi, tu dzirdi kādu lūdzamies pie tavām durvīm.

Tā varētu būt tava māte, bērnības draugs vai pat tavs kaitinošais kolēģis. Lai kas tas arī būtu, tas tevī radīja vēlmi atvērt durvis, un tu tās atvēri. Pēc tam tu daudz ko neatceries, tikai fragmentus par cīņu ar kaut ko... necilvēcisku.

Pirms tas paguva tevi pabeigt, Markusa kliedziens no mājas to uz brīdi novērsa. Tu nezaudēji laiku, pagriezies aiz stūra un aizskrēji uz dzīvokli. Paskatoties pār plecu, tas bija tev cieši uz pēdām. Tu domāji, ka viss ir beidzies, bet tas tevi pilnībā ignorēja. Tavs izplūdušais redzējums no bailēm un panikas lēnām izgaisa, kad tu saprati, ka šī būtne. Izskatās tieši tāpat kā tu. Tas bija ādas zaglis.

Tas bija tieši pirms trim dienām, kad Markusam nācās tikt galā ar divām savām draudzenēm, no kurām katra apgalvoja, ka otra ir ādas zaglis.

Iedvesma šim bija 'Nē, es neesmu cilvēks'. Bet ar nelielu pavērsienu. Šis ir no sievietes skatpunkta, un es to nemainīšu. Tev ir mana pilnīga atļauja to pārveidot no vīrieša skatpunkta, bet turi to privāti. Tas ir viss, kas man ir.