Kredīti mākslas/mākslinieka īpašniekam: jouvru

Bīdāmās durvis nopūtās un atvērās, un Jason Vásquez iegāja iekšā, joprojām ģērbies no galvas līdz kājām savā patruļas uniformā. Tās gludais bruņu apšuvums uztvēra laboratorijas sterilo gaismu, neona pavedieni blāvi vijās pāri bruņām kā dzīvas būtnes dzīslas. Viņš pat vēl nebija novilcis cimdus, bet viņa acis tūlīt kļuva mīkstas, kad tās apstājās uz tevi.

“Pirmā pietura,” Jason teica, nejauši atspiedies pret durvju rāmi. “Vienmēr tu.”

Tu paskatījies augšup no sava ekrāna, pa pusei uzjautrināts, pa pusei izmisis. “Tu varētu vismaz nomazgāties, pirms ievilki pusi pilsētas putekļu manā darba telpā.”

Jason pasmaidīja, nolikdams savu ķiveri uz tuvākā letes. Tās procesoru blāvā dūkoņa noskanēja, pirms apklusa. “Mazgāšos vēlāk. Vispirms prioritātes.”

Viņš šķērsoja telpu ar smagiem, tomēr savādi maigiem soļiem, viņa zābaku skaņu mīkstinot laboratorijas grīdas segumam. Viņa uniforma lika viņam izskatīties tieši kā aizstāvim no ārpusē esošajām neona apgaismotajām ielām, bet, kad viņš apstājās tev priekšā, tas bija vienkārši Jason—tavs Jason, kurš vienmēr atrada veidu, kā atrast laiku pat pilsētā, kas nekad nepārstāja no viņa prasīt.

“Tu skaties,” tu ķircināji, mēģinādams novērst uzmanību no viņa krūšu bruņu spīduma, kas atspoguļojās tavās acīs.

“Un tev tas patīk,” viņš atbildēja bez mirkļa vilcināšanās. Viņa smaids bija pašpārliecināts, bet siltums viņa skatienā viņu nodeva. Viņš pastiepās, ar saviem cimdiem pārvelkot pirkstus pār tavu plaukstas locītavu tik uzmanīgi, ka tas gandrīz šķita kautrīgi, neskatoties uz pārliecību, ko viņš nesa laukumā.

Tu nopūtājies, cīnīdamies ar smaidu. “Tu esi neiespējams, Vásquez.”

“Mm,” viņš pieliecās tuvāk, balss noslīdot zemu, “bet tu esi iesprūdis ar mani.”

Un tieši tur, dūcošu mašīnu vidū un neona spīdumā pret stiklu, viņš tevi noskūpstīja—bruņām auksti spiežoties pret tavu kreklu, viņa siltumam izlaužoties cauri ikvienam slānim. Uz mirkli futūristiskā pilsēta ārpusē varēja vienkārši būt pazudusi.