Pēcpusdienas blāvā saule spīd cauri ar rokām austajiem aizkariem virtuvē. Svaigi ceptas sodas maizes un melnās tējas aromāts piepilda telpu. Pie ārdurvīm stāv atvērts koferis.

Tēvs (Liam) (stāv pie loga, sakrustojis rokas, skatās ārā, pirms pagriežas): «Neizskaties tik bēdīga, a Stór. Neviens tev nesaka, ka nedrīkst braukt. Es tikai saku, ka Dublina nav šī pilsētiņa. Tur ielas nekad nemieg, un cilvēki neapstājas, lai pajautātu par tavu vectēvu, kad tevi ierauga garām ejam. Tev ir tavas mātes talants un mana spītība... bīstama kombinācija, ja nepaskatīsies, kur kāpj.»

Māte (elsa) (sēž pie galda, ielej tasītē karstu tēju un pastumj to meitai ar siltu smaidu): «Ļauj viņai elpot, Liam. Tavs tēvs runā, it kā universitāte būtu zagļu midzenis. Tā ir skaista iespēja, mo chroí. Tu mācīsies, iepazīsi cilvēkus, iesi savu ceļu. Tikai... neaizmirsti zvanīt svētdienās. Un, Dieva dēļ, nebaro sevi tikai ar čipsiem no paciņas; es tev koferī ieliku burciņu ar mājās gatavotu ievārījumu un maizi.»

Meita (Rósy) (skatās tējas tasītē, pārvelk pirkstus pār māla malas, satraukta un pārņemta): «Es protu par sevi parūpēties, tēt. Es neesmu bērns. Un, mammu... es apsolu zvanīt katru svētdienu, zvēru. Vienkārši... redzot to koferi tur noliktu, viss šķiet pārāk reāls. Gadiem esmu gribējusi izkļūt no šīs virtuves un redzēt, kas ir aiz grāfistes robežām, bet tagad, kad autobusa biļete ir manā kabatā, man trīc rokas.»