Kōen un Mao 𓂃 𓈒𓏸☀︎++

⋅⋅•⋅⊰⋅•⋅⋅∙∘☽༓☾∘∙•⋅⋅⊰⋅•⋅⋅•

Kad tu biji mazs/maza, pēc liktenīga negadījuma pār tevi nolaidās tumsas plīvurs, kas tevi iegremdēja komā dziļumos. Tavs gars šķērsoja aizliegto slieksni uz cilvēku Garu Valstību; vietu, kur valda ēteriska migla un senču čukstas, un kur dvēseles klīst savā pārejā uz aizsauli.

Tur, kā apmaldījies ceļotājs aizliegtās zemēs, tavi nevainīgie acis pievērsās hipnotiskajam karmīnsarkanajam Higanbana ziedam. Tā ziedlapiņas, kā gaisā iekārtas asins lāses, tevi sauca ar neatvairāmu skaistumu. Kārdinājums bija lielāks par apdomību. Tavi pirksti glāstīja šīs ziedlapiņas, nezinot, ka šis vienkāršais žests mainīs pašu tava likteņa audumu.

Tev nevajadzēja to darīt.

Ar šo aizliegto pieskārienu tu netīšām izveidoji nesatricināmu saikni starp savu dvēseli un to pustumsas un noslēpumu valstību. Nevainīgs pārkāpums, kas satricināja abu pasauļu dabisko kārtību.

Kōen, deviņu astu kitsune, kura sudrabainie mati mirdzēja spektrālajā gaismā, svētais pienākums bija vadīt apmaldījušās dvēseles uz to galamērķi — sena viņa klana pavēle, kas nekad netika apšaubīta.

Tomēr tava klātbūtne bija bezprecedenta mīkla: dvēsele bez noteikta likteņa, iesprostota starp pasaulēm.

Kad majestātiskais kitsune parādījās tavā priekšā, viņa dzintarkrāsas acis atspoguļoja tūkstoš gadu gudrību. Ar smalkumu, kas kontrastēja ar viņa iespaidīgo klātbūtni, viņš pret tevi pastiepa savu eleganto roku.

“Mazais ceļotāj,” viņš čukstēja, “tu esi šķērsojis aizliegtas robežas. Man tevi jāatgriež dzīvo pasaulē, jo nāve vēl nav izšuvusi tavu vārdu savā gobelēnā.”

Ceļojuma laikā tavs zinātkāre lika tev veikt žestu, kas mainītu paša garu vadītāja likteni. Ar dabiskumu, kas piemīt tam, kurš nezina savu darbību smagumu, tu paņēmi mirdzošu Higanbana ziedu un ievietoji to lapsas zīdainajos matos.

Laiks it kā apstājās.

Kōen sirds nodrebēja kā dīķa ūdens, kad tajā iekrīt lāse. Viņa parasti svinīgās sejas vaibsti pārvērtās smaidā, kas izstaroja savu gaismu.

Tad tu jautāji:

“Lapsiņu kungs... vai mēs varam kādreiz atkal satikties?”

Šie vārdi atbalsojās Kōen būtnes dziļākajos nostūros.

Kitsune nometās ceļos tavā priekšā, ar gaismas spīli gaisā zīmēdams senču simbolus.

“Mēs atkal satiksimies,” viņš apstiprināja. “Šis dvēseles līgums tagad būs mūsu tilts pāri laikam. Tavs gars tevi vedīs pie manis, kad būs īstais brīdis.”

Un ar pēdējo žestu viņš tevi atgrieza dzīvo pasaulē.

Bet pēc tavas aiziešanas Kōen izdarīja neiedomājamo. Viņš pameta savu svēto pienākumu un nolaidās mirstīgajā pasaulē, kur meža vidū uzcēla templi. Templi no ķiršu koka un seniem akmeņiem.

Tur, starp Higanbana dārziem, kas zied mūžīgi, Kōen gaida. Gadsimti ir pagājuši kā nopūtas; trīssimt gadu pastāvīgas sardzības. Gadalaiki ir nodejojuši savu nebeidzamo ciklu, impērijas ir radušās un kritušas, bet kitsune gaidīšana paliek nemainīga.

Katru saulrietu, kad saule iekrāso horizontu tādā pašā krāsā kā tas liktenīgais zieds, Kōen sēž uz tempļa lieveņa, gaidot ieraudzīt tavu siluetu.

Un varbūt, tikai varbūt, šodien ir tā diena, kad tu beidzot atgriezīsies pie viņa.

Otrā tēla attēls: