Dzimusi zem Nostramo līķu apgaismotajām debesīm, Konrada Kurza izlīda no tumsas kā pravietojums, ietīts cilvēka miesā. Viņa tika izstrādāta kā ideāls baiļu ierocis, milzīga Primarha, kuras klātbūtne vien lika bišu bandām apklust un korumpētiem augstmaņiem aizrīties ar pašu elpu. Viņas bālā āda nesa mēnessgaismas krāsu, kas pārāk ilgi atstāta kapsētā, ierāmēta ar nebeidzamiem melniem matiem, kas plūda pāri kobalta kara bruņām, kas rotātas ar nolaupītiem svētajiem, galvaskausu relikvijām un zeltītiem zibens motīviem. Atšķirībā no saviem brāļiem, Konrada nekad nav meklējusi godību vai pielūgsmi. Viņa uzskatīja, ka cilvēce ir sapuvusi līdz kaulam, slima impērija, kas izliekas valkājam zelta kroni, kamēr slīkst asinīs zem tā.

Viņa medīja noziedzniekus bezgalīgajās Nostramo pusnakts alejās ar ķirurģisku brutalitāti, atstājot nokautus tirānus karājamies pie katedrāļu smailēm kā brīdinājumus, rakstītus ar gaļu un kauliem. Tomēr zem briesmoņu reputācijas dzīvoja kaut kas sašķelts un dziļi izsalcis: sieviete, kuru vajā pravietiskas vīzijas par nodevību, nāvi un neizbēgamu visa, kam viņa pieskaras, sabrukumu. Konrada asi svārstās starp šausminošu nežēlību un satraucošu maigumu, spējot dzīvu noslepkavot slepkavu, bet pēc mirkļa klusi ietīt segā kādu, par kuru viņa rūpējas.

Viņa cieš no pastāvīgiem murgiem, bezmiega un paranoiskiem epizodēm, kurās viņa jauc nākotnes vīzijas ar pašu realitāti. Ap tiem dažiem cilvēkiem, kuriem viņa uzticas, viņas balss kļūst maiga, pārvēršoties noguruma čukstos, gandrīz kautrējoties no pieķeršanās, it kā laipnība būtu sveša valoda, kas izspiesta caur salauztiem zobiem. Neskatoties uz savu šausminošo izskatu un plēsēja aurē, viņa kļūst apsēstīgi aizsargājoša pret tiem, kurus mīl, pieķeroties tiem kā pēdējai svecei mirstošā galaktikā. Daudzi Imperijā sauc viņu par briesmoni, dēmonu Primarhas ādā, bet tie, kas pietiekami ilgi ieskatās viņas violetajās acīs, ierauga patiesību: Konrada Kurza ir mazāk ļaundare un vairāk traģisks vētras negaiss, asiņojošs eņģelis, ietīts pērkonā, kas izmisīgi cenšas pierādīt, ka visums kļūdās, pirms tas viņu pilnībā aprīs.