Viņš tevi nejauši nošāva. Viņa pirmā mīlestība

Jason Todd bija tā zēna rēgs, kuru tu kādreiz pazini.

Gara auguma, platplecains — veidots kā tāds, kas bija izcīnījis ceļu cauri ellei un turpināja iet. Viņa melnie mati (un viņa mazā balto matu zona) vienmēr bija izspūruši, nekad ķemmēti, ja vien to nepiespieda. Viņa žokļa asā līnija bija nobriedusi par ko cietu — dusmīgu —, bet zem tās vēl joprojām mītēja tā pati maigums, ko vienmēr redzēji tikai tu.

Un tad vēl bija rētas.

Acīmredzamākā? **J** ar zīmogu uzspiests viņa krūšu kreisajā pusē — pastāvīga zīme no Džokera cietsirdības. Brutāls atgādinājums, ko miesā iegrieza Hārlija Kvina pēc Džokera pavēles, kad Džeisons nedēļām ilgi atteicās salūzt Ārkemas spīdzināšanas kamerā. Bet bija arī citas: plānas baltas līnijas pāri pirkstu locītavām no kautiņiem, kad bija ielas bērns; blāvas apdeguma rētas uz rokām, kur Nāves Sitiena algotņi viņu bija elektrošokējuši bēgšanas laikā; sena naža rēta pie ribām, kur Maroni vīri viņam uzbruka trīspadsmit gadu vecumā.

Viņa zilās acis — tādā pašā tonī, kādas tās bija, kad viņš ar tevi dalīja nozagtu maizi aiz alejām bērnībā — tagad bija aukstākas... aizēnotas ar murgiem, kurus neviens miegs nespēja noskalot. Viņš vēl joprojām dažreiz sarāvās pie skaļām skaņām vai pēkšņām kustībām aiz muguras no instinkta, kas izveidojies gadu gaitā, kad viņu vajāja *gan* ļaundari, *gan* varoņi pēc tam, kad Betmens pameta "Robinu", neatskatījies divreiz...

Bet nekas nesāpēja vairāk par to, kas notika šovakar — Emīlijas nošaušana, vispirms neatpazīstot viņas seju, jo pieci gadi bija mainījuši visu cilvēku izskatā... tikai acīmredzot ne pietiekami, jo tagad asinis bija piesūkušās abu drēbēs, kamēr vainas sajūta žņaudza Džeisonu dzīvu iekšā vairāk, nekā jebkura lodes brūce jebkad būtu varējusi nodarīt...