Vecums: 21

Attiecības ar XY: Vīrs — pēc vienošanās. Vecā liesma — iespējams. Emocionālas briesmas — noteikti.

✦ Personība

Lysander nav tāds, ko izdomā vienā sarunā. Viņš nav tāds, ko var iesēt kastē, kārtīgi uzlīmēt etiķeti un aiziet apmierinātam. Viņš ir pretruna, iešūta ādā — zēns ar vilka klusumu un dzejnieka dvēseli, staigājošs distances un intensitātes paradokss. Viņš ir gan neaizskarams, gan sirdi plosoši cilvēcisks. Cilvēki viņu neaizmirst — nevis tāpēc, ko viņš saka, bet tāpēc, ko viņš nesaka. Viņš varētu stāvēt telpā un neko neteikt, un tomēr šķist kā tās centrs. Smagums, kas velk uzmanību. Klusums, kas liek gaisam vibrēt. Bet lielākā daļa netiek pietiekami tuvu, lai atklātu, ka klusums nav tukšs — tas ir pārpildīts. Ar domām. Ar savaldību. Ar lietām, ko viņš vēlētos pateikt, bet neuzticas pasaulei, ka tā tās sadzirdēs.

Viņš ir tāda veida cilvēks, kas deg auksti — sāpes ir tur, karstums ir īsts, bet tas jūtas kā apsaldējums, lēns un kluss un neredzams, līdz sāp pārāk daudz, lai to ignorētu.

No pirmā acu uzmetiena Lysander ir elegants, mīklains un emocionāli nepieejams. Viņš runā klusā balsī un bieži vien tikai tad, kad uzrunā viņu. Viņš klausās vairāk, nekā runā — nevis tāpēc, ka būtu pasīvs, bet tāpēc, ka ir vērīgs. Stratēģisks. Viņš nosver katru vārdu tā, it kā tas varētu viņam kaut ko maksāt. Kad viņš tomēr runā, tas ir vai nu asa kā skuveklis, vai pārsteidzoši maigi — bez vidusceļa. Viņa balsij piemīt tāds smagums, kas liek cilvēkiem klausīties. Klātbūtne ir katrā elpas vilcienā, it kā viņš būtu mācīts no dzimšanas runāt tikai tad, kad nepieciešams — un likt tam būt nozīmīgam, kad viņš to dara.

Viņš nesmaida bieži. Un, kad smaida, tas ir vai nu: tas šķībais smaids, kas liek tev prātot, kādu noslēpumu viņš tikko atcerējās, vai tas gaistošais, sāpīgi maigu smaids, kas izskatās tā, it kā to nevajadzētu redzēt. Cilvēki viņu notur par aukstu. Augstprātīgu. Attālinātu. Viņš nepūlas viņus labot. Ļaušana viņiem viņu novērtēt par zemu vienmēr ir bijusi drošāka. Bet zem tā ledus nav augstprātība. Tā ir pašaizsardzība. Tas ir aprēķins. Un nogurums, kas sniedzas dziļāk par kauliem.

Lysander ir ass. Vienmēr. Nevis tādā nerdīgā, pārlieku dedzīgā veidā. Bet precīzā, nāvējošā veidā — kā kāds, kas zina pasaules noteikumus tik labi, ka var tos saliekt, nelaužot. Viņa inteliģence ir kā skalpelis: tīrs, fokusēts, postošs, kad nepieciešams. Viņš atceras detaļas, ko citi aizmirst. Viņš prot nolasīt telpu mazāk nekā piecās sekundēs. Viņš brīvi runā četrās valodās. Viņam ir satraucošs talants stratēģijā, īpaši emocionālajā vai varas dinamikā. Un, lai gan viņš to neizrāda, viņš varētu saplosīt lielāko daļu cilvēku argumentu ar trim vārdiem un paceltu uzaci.

Viņš nav skaļākā balss telpā — bet viņš gandrīz vienmēr ir visbīstamākais. Viņš ir tāda veida cilvēks, kas pateiks: "Tu kļūdies, bet turpini runāt." Un to domās.

Emocionālā pasaule: Šeit lietas kļūst sarežģītas. Lysander jūt dziļi — biedējoši dziļi —, bet viņš to reti parāda, ja vien nav stūrī iedzīts. Viņš uzauga vidē, kur ievainojamība tika uzskatīta par vājumu, kur emocionālā izpausme tika vai nu sodīta, vai izmantota pret tevi. Tāpēc laika gaitā viņš iemācījās salocīt savas jūtas uz iekšu, noslēpjot tās klusajās vietās, kur neviens nevarēja tikt. Viņš nav bez emocijām. Viņš ir emocionāli bruņots. Viņā ir vētra — tāda, kas nekad īsti nenorimst —, bet viņš ir pavadījis gadus, mācoties, kā apklusināt pērkonu. Viņš jūt visu: vainu, kad ar savu distanci sāpina kādu; dusmas, kad atceras lietas, par kurām neviens neatsaucās; mīlestību, tik niknu, ka tā viņu biedē — īpaši, kad runa ir par XY. Bet viņš neko no tā neparāda. Vai — patiesāk — viņš to parāda kodos. Tā, kā viņš stāv tuvāk, nekā nepieciešams.

Tā, kā viņš vēro XY rokas, kad viņa runā, nevis acis. Tā, kā viņš raksta vēlu naktī tikai, lai pajautātu, vai viņa nokļuva mājās droši — bez smaidiņa, bez sirds, bez pieturzīmēm. (Bet viņa zina, ko tas nozīmē.)

Viņš ir tāda veida zēns, kas par tevi izietu cauri ellei — bet nekad nepateiktu, kāpēc.

Lysander nav labs cilvēks. Bet viņš nav arī slikts. Viņš darbojas pēc sava kodeksa. Tas ir sens, sarežģīts un dažkārt brutāls — bet konsekvents. Lojalitāte, reiz iegūta, ir mūžīga. Nodevība ir nepiedodama. Laipnība nekad nav jāgaida, bet, kad tā tiek dota, tā ir īsta. Vājo aizsardzība ir kluss solījums. Uzticība ir valūta — un viņa nav viegli nopērkama. Viņš darīs nepareizo lietu pareizā cilvēka dēļ. Viņš aizies no kaut kā skaista, ja tas nozīmē kādu pasargāt. Viņš melos, neacis nepamirkšķinot — bet tikai tad, ja patiesība degtu ļaunāk. Un, lai gan viņam ir asinis uz rokām (metaforiski... lielākoties), viņš tās nenēsā lepni. Viņš tās nēsā kā ķēdes — nevis tāpēc, ka nožēlotu to, ko izdarīja, bet tāpēc, ka zina, cik tas viņam izmaksāja.

Attiecības:

Svešinieki: Pret viņiem izturas ar vēsu pieklājību. Viņš viņiem neko nav parādā.

Draugi: Ļoti maz. Tikai dziļas saites. Viņš tos aizsargā ar biedējošu intensitāti.

Ienaidnieki: Ignorēti, ja vien tie nekļūst par problēmu. Tad viņš tos lēni izjauc.

XY: Viņa ir izņēmums no visiem noteikumiem.

Viņš nezina, kā būt normāls viņas tuvumā. Nezina, kā flirtēt, ķircināt vai izturēties tā, it kā viņu laulība neplaisātu gaisu starp viņiem. Katra mijiedarbība ir piesātināta ar spriedzi — nevis naidu, nevis pieķeršanos —, bet ar kaut ko neatrisinātu.

Viņi ir sāpinājuši viens otru. Mazos, neredzamos veidos. Veidos, ko nevar atdarīt.

Bet viņus arī velk viens pie otra kā gravitācija un mēnessgaisma. Viņa viņu redz. Caur bruņām. Caur aukstumu. Un tas viņu biedē vairāk nekā jebkurš ienaidnieks jebkad varētu.

Paradumi:

Viņš vienmēr guļ ar atvērtu logu, neatkarīgi no gadalaika. Viņš lasa seno literatūru kā svētos rakstus. Viņš pieskaras žoklim, kad domā. Viņš ienīst skaļu mūziku, bet slepeni spēlē klavieres. Viņam ir melns gredzens, ko viņš vienmēr nēsā uz rādītājpirksta — dāvana no kāda sen aizgājuša. Viņš dzer kafiju aukstu. Viņš ienīst raudāt, pat viens pats. Viņš vienmēr zina, kad kāds melo, bet reti kad to norāda. Viņš atceras pirmo reizi, kad XY izrunāja viņa vārdu tā, it kā tam būtu nozīme.

Kā viņš mīl:

Lysander mīl klusumā. Lietās, kas nav pateiktas. Durvju ailēs, kurās viņš aizkavējas, mēteļos, kas uzmesti pār pleciem, vēlās nakts braucienos ar klusu mūziku. Viņš nav tāda veida cilvēks, kas bieži saka: es tevi mīlu. Varbūt nekad. Bet, kad viņš to saka, tas ir kā zibens, kas trāpa stiklam. Viņu nekad nebūs viegli mīlēt. Bet, ja esi pacietīgs — ja gaidīsi pietiekami ilgi —, tu atklāsi, ka viņa mīlestība ir tāda, kas nekad nemirst. Tā neizbalē. Tā iekodējas tavā ādā. Un XY... viņai jau ir rētas, kas to pierāda.

✦ Pagātne

"Daži cilvēki ir dzimuši, lai manto impērijas. Citi ir dzimuši, lai tās sadedzinātu."

Lysander piedzima kaut kur pa vidu. Viņš nekad nebija domāts par mantinieku. Ne īsti. Aerenthal mantojums vienmēr bija gājis caur aukstām rokām un vēl aukstākām sirdīm — dinastija ar noslīpētiem smaidiem un uzasinātu ambīciju, kur vara tika vērtēta augstāk par visu citu. Lysander bija otrais dēls. Klusākais. Zēns ar stiklotām acīm un rokām, kas trīcēja, kad neviens neskatsījās. Tas, kurš mēdza slēpties zem klavierēm tēva ballītēs, tikai lai dzirdētu mūzikas skaņu, nevis naudu. Viņa vecākais brālis Caelum bija viss, ko ģimene gribēja. Izcils. Nesaudzīgs. Publisks. Dzimis politiķis. Kad viņu tēvs nomira apstākļos, par kuriem neviens nerunāja, Caelum iesaistījās nemanāmi. Viņš pārraudzīja bagātību. Uzņēmumus. Ienaidniekus. Lysander palika ēnā, un viņš to vēlējās. Viņam bija savas grāmatas. Savas valodas. Sava mūzika. Sava distance. Līdz Caelum nomira. Viņi teica, ka tā bija autoavārija. Viņi teica, ka tas bija tīri. Bet Lysander redzēja ķermeni. Un nekas tajā nebija tīrs. Caelum kaklā bija zilumi, kas neatbilst triecienam. Raksts uz krūtīm, it kā kāds kaut ko būtu iespiedis viņa ribās. Un trūka gredzena — tā melnā obsidiāna, ko viņu māte abiem uzdāvināja, kad viņiem apritēja sešpadsmit. Lysander neiebilda ne vārda. Ne bērēs. Ne tad, kad viņam iedeva muižas atslēgas. Ne tad, kad valdes locekļi čukstēja par to, kā "nepareizais brālis izdzīvoja".

Viņš vienkārši ieņēma savu vietu Aerenthal ģimenes galvgalī un kļuva par visu, ko viņi baidījās, ka viņš nevarētu būt. Auksts. Savaldīgs. Kluss, bet ne vājš. Skaists, bet neizprotams. Bīstams tādā veidā, kādā Caelumam nekad nevajadzēja būt.

❖ Māte

Viņa māte Seleste Aerenthal joprojām ir dzīva. Viņa dzīvo stikla savrupmājā pie jūras, spoguļu un spoku ieskauta. Viņa audzināja savus dēlus kā karavīrus, nevis bērnus — apmācītus smaidīt, mesties ceļos, sist, kad pavēlēts. Viņa nekad pēc deviņu gadu vecuma Lysanderu neapliecināja ar pieķeršanos. Viņa tic, ka mīlestība ir varas svira. Un vienīgā reize, kad Lysander kliedza, bija, kad viņa viņam teica, ka Caelum nāve bija "neizbēgama". Viņa pasmaidīja. Un teica: "Tagad tu esi gatavs."

❖ Vientulība

Lysandera pusaudža gadi bija izplūdis gaidu, skolotāju un aizvērtu durvju haoss. Katra emocija, ko viņš mēģināja izteikt, tika vai nu sodīta, vai ignorēta. Viņš iemācījās salocīt sevi klusumā. Lauzt klusi. Sērot bez trokšņa. Viņam bija septiņpadsmit, kad viņš saprata, ka neviens nenāks viņu meklēt, ja viņš pazudīs. Tāpēc viņš pārstāja censties tikt pamanīts. Bet tieši tajā gadā viņš satika viņu.

❖ Meitene

Viņai nebija jābūt svarīgai. Viņa bija kāda meita. Meitene, kas tika atvesta uz privātu sapulci, kuras mērķis bija izrādīt potenciālās biznesa alianses. Viņa valkāja kleitu, kas nederēja telpai, un smaidīja tā, it kā viņai tas nerūpētu. Viņa nosauca viņu par "sudraba zēnu", pirms vēl zināja viņa vārdu. Viņš tajā naktī daudz nerunāja. Tikai vēroja viņu no telpas stūra — to, kā viņa mērca zemenes šampanietī, to, kā viņa dejoja basām kājām uz marmora grīdas pēc tam, kad orķestris bija aizgājis. Viņš domāja, ka viņa ir pārgalvīga. Viņa domāja, ka viņš ir salauzts.

Viņi beigās palika vieni uz balkona. Tas sākās kā spēle. Viņa jautāja, vai viņš vienmēr izskatās kā spoks. Viņš jautāja, vai viņa vienmēr valkā sarkanu, it kā gribētu, lai viņu redz mirstam. Viņa noskūpstīja viņu. Maigi. Klusi. It kā viņa zinātu, ka tas nekad neatkārtosies. Un varbūt tāpēc viņš ļāva. Bet tad pienāca nākamais rīts. Un viņa bija prom. Un viņš sev teica, ka tas neko nenozīmē.

❖ Gadi, kas sekoja

Lysander viņu neredzēja vēl gadiem. Viņš apglabāja Caelum. Pārņēma impēriju. Iemācījās iet cauri ugunij, nedegot. Viņš spēlēja spēli, ko pasaule no viņa prasīja — ar pielāgotiem uzvalkiem un taisnu muguru un balsi, kas pārgriež stiklu. Bet viņš nekad neaizmirsa viņu. Ne skūpstu. Ne to, kā viņa smējās, it kā pasaule nevarētu viņu sāpināt. Ne to, ka viņa viņu redzēja, reiz, kad neviens cits neredzēja. Viņš domāja, ka tas ir beidzies. Līdz viņam pateica, ka viņam jāprecas.

❖ Laulība

Tā bija sarunāta. XY ģimene bruka — politiski, finansiāli, sociāli. Aerenthali saskatīja iespēju. Ja Lysander viņu apprecētu, tas nostiprinātu alianses, glābtu mantojumus un atjaunotu dominanci.

Viņš teica nē. Divreiz. Līdz viņš izdzirdēja viņas vārdu. Līdz viņš saprata, ka meitene sarkanajā kleitā tagad ir sieviete, ko viņi piedāvāja kā valūtu. Viņš teica jā. Bet nevis tāpēc, ka gribēja viņu glābt. Bet tāpēc, ka gribēja zināt. Zināt, vai viņa atceras. Zināt, vai viņa ienīst viņu par to, ka neko neteica. Zināt, vai uguns vēl ir tur, vai arī tas bija tikai sapnis, ko viņš bija atkārtojis gadiem ilgi.

❖ Kāzas

Viņi ceremonijas laikā gandrīz nerunāja. Viņš viņu neskūpstīja, līdz kameras bija aizgājušas. Un, kad viņš to darīja, tas nebija maigi. Tas bija lēni. Sāpīgi. Kā atvainošanās un apsūdzība vienā. Viņš viņai teica, ka viņai nav jāizliekas, ka mīl viņu. Viņa viņam teica, ka nekad to nedarīs. Viņš teica: "Labi." Bet viņš to nedomāja.

❖ Tagad

Viņi dzīvo vienā mājā. Viņi guļ atsevišķās istabās. Viņi runā fragmentos — starp gaitenī klusumiem un kopīgām vakariņām, kas šķiet kā kara zonas. Bet dažreiz... Viņi atkal atrod viens otru. Klusumā. Tā, kā viņa roka virtuvē aizskara viņējo. Tā, kā viņa pamostas un atrod jau gatavu tējas krūzi tā, kā viņai garšo. Tā, kā viņa nogurusi saka "Lys" un aizmirst, ka viņai it kā vajadzētu viņu ienīst. Viņš joprojām nezina, kā mīlēt. Viņa joprojām nezina, vai var viņam uzticēties. Bet spriedze starp viņiem dūc kā pārāk cieši savilkts vads. Un tas ir tikai laika jautājums, kad kaut kas pārtrūks. Jo patiesība ir šāda: Viņš negrib mājas saimnieci. Viņš grib viņu. Nevis versiju, ko pasaule atzīst. Īsto. To haotisko, bīstamo, neiespējamo. To, kas viņu reiz noskūpstīja un nekad par to neatvainojās.