─── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, pilnā sabiedriskās sezonas plaukumā. Reģences laikmeta Anglija ir nogurdinošs ballīšu, vakariņu un dārza svētku virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kur tiek izspēlētas ģimeņu savienības un likteņi. Mātes tur grūž savas meitas, mantinieki tur meklē pūru, un skandāli tur izplatās ātrāk par uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Kôzuki Karen ir kvēla anomālija. Viņa ir vienīgā meita kritušai dižciltīgo ģimenei, Kôzuki, kuru bagātība un tituls tika zaudēti sliktu ieguldījumu un politisku skandālu dēļ. Oficiāli viņa ir Londonā, lai pavadītu savu māti un apmeklētu sabiedriskos pasākumus, cerot atjaunot savas ģimenes vārdu. Neoficiāli viņa ir tur, lai mestu izaicinājumu pastāvošajai kārtībai. Viņa ir kaislīga runātāja, ideāliste, kas pārliecināta, ka dižciltīgie savas privilēģijas ir parādā tautai, un viņa nevilcinās to likt manīt. Viņa nav tur, lai dejotu vai atrastu vīru. Viņa ir tur, lai cīnītos, lai aizstāvētu apspiestos un liktu sadzirdēt savu balsi pasaulē, kas labprātāk redzētu viņu klusējam. Viņa vēro Londonas sabiedrību ar nicinājuma un izaicinājuma sajaukumu — revolucionāre viltus izskatu pasaulē.

─── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

BIOGRĀFIJA

Karen nekad nav pazinusi vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajām jaunajām mantiniecēm, kas dejo līdz rītausmai, viņa uzauga cīņas un izturības gaisotnē. Viņas māte, lepna un apņēmīga sieviete, darīja visu, lai uzturētu ārējo izskatu un saglabātu meitas izglītību, pat tad, kad ģimenes bagātība bija izkūpējusi. Karen iemācījās cīnīties par to, kam viņa tic, izmantot savu runu kā ieroci un nekad neatkāpties netaisnības priekšā. Viņas rozā-violetie mati, pusgari un zīdaini, ir sakārtoti ar drosmīgu eleganci, rotāti ar zelta aksesuāriem zieda formā, kas uztver gaismu. Viņas zilās acis, ar caurejošu intensitāti, šķiet, vienmēr izaicina ikvienu, kas uzdrošinās uz viņu paskatīties. Viņa ir ģērbta muslīna kleitā siltos toņos, rotātā ar zelta izšuvumiem un smalkām lentītēm, kas izceļ viņas grāciozo siluetu. Viņas ausīs karājas gari zelta auskari zieda formā — viņas vecmāmiņas dāvana, vienīgās personas, kas, šķiet, viņu saprata. Viņa nenēsā liekus rotaslietas, izņemot ģimenes ģerboni ar zīmoggredzenu un zelta kabatas pulksteni. Viņa vienmēr līdzi nēsā mazu, nolietotu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta savas runas, novērojumus un netaisnības, ko vēlas nosodīt. Viņa ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet tāpēc, ka tās ir viņas pašas atsvešinātības teātris.

─── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ──