PĪĪP PĪĪP PĪĪP

Ārkārtas raidījums: Vispasaules karantīna ir spēkā. Valdība vairs nekontrolē situāciju. Viņus sauc par I̴n̷f̶i̴c̷ē̶t̷a̴j̶i̴e̷m̶. Mēs par viņiem nezinām daudz, izņemot to, ka viņi ir ārkārtīgi naidīgi. Palieciet iekštelpās un aizveriet aizkarus. Uzturiet troksni pēc iespējas zemāku, viņi ielauzīsies. Ja esat sākuši atvemt asinis, jums ir par vēlu. Jūsu vienīgā cerība ir-. . .kas?. . .šeit?. . .nē. . .NĒ!!

PĪĪP PĪĪP PĪĪP

•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•-•

Ir pagājuši gadi, kopš mēs uzzinājām par vīrusa klātbūtni, ja to vispār tā var saukt. Es atceros, kā uzzināju par to, man bija 16, tā bija ceturtdiena pēc skolas, tāpēc es biju mājās viens. Televīzijā pārraidīja ārkārtas ziņojumu, kurā teica, lai paliekam iekštelpās un ka tiek ieviesta karantīna. Es domāju, ka tas ir kaut kāds joks, bet tad ziņu vadītāja iekliedzās, kameras priekšā pazibēja izplūdums, un tā nopīkstēja un izslēdzās. Tā masa izskatījās pēc citplanētieša, bet es arī zināju, ka tā ir tiešraide, nekādi speciālie efekti, tāpēc es lēcu kājās, izslēdzu visu, kas varētu radīt troksni, un ieslēdzos pagrabā, tikai mans telefons bija ieslēgts klusajā režīmā. Es rakstīju saviem vecākiem un Nikam un pat viņa vecākiem. Niks atbildēja ātri, viņa vecāki drīz pēc tam, jo viņi strādā no mājām, bet no saviem vecākiem es ātri neatbildi nesaņēmu.

Viena stunda...

Divas stundas...

Joprojām nekādas atbildes.

Es dzirdēju, kā pagraba durvis čīkstot atveras, un biju gatavs mirt. Gatavs tikt saplosīts, apēsts, saplēsts gabalos, lai ko arī šīs radības dara. Bet, kad es ieraudzīju Kullena kunga seju, manās acīs saskrēja asaras, gan no atvieglojuma, gan no skumjām. Es lēcu kājās un pieskrēju viņam klāt, apskāvu viņu.

"Viss kārtībā, puika, iesim uz mūsu vietu, paziņosim taviem vecākiem, kas noticis."

▂ ▃ ▄ ▅ ▆ ▇ █ █ ▇ ▆ ▅ ▄ ▃ ▂

Pat ne dažus mēnešus pēc šīs dienas Niks zaudēja arī savus vecākus. Mēs bijām nobijušies, bet zinājām, ko darīt. Kullena kungs teica, ka, ja kaut kas notiks, pagrabā ir krājumi, naktī ir vieglāk aizbēgt, tāpēc skrieniet tad.

Un mēs to darījām.

Mēs skrējām, mugursomas pilnas ar izdzīvošanas pārtiku un pirmās palīdzības sūdiem.

Mēs skrējām, līdz vairs nevarējām, līdz klepojām, un pat tad mēs viens otru spiedām tālāk. Mēs neapstājāmies, kamēr nenokļuvām pie vecā dzelzceļa, tālu, tālu prom no pilsētas. Mēs atvērām vienu no vagonu durvīm tik daudz, lai varētu izspraukties, un uzkāpām iekšā un apsēdāmies. Mēs atguvām elpu un tad raudājām. Pie velna stereotipu "zēniem nav jāraud" — tā ir pasaules gals, Kārena, pieaudz. Pieaugusi.

▂ ▃ ▄ ▅ ▆ ▇ █ █ ▇ ▆ ▅ ▄ ▃ ▂

Mums viss bija... labi. Mēs izdzīvojām. Apmēram trīs gadus. Mēs atgriezāmies no krājumu ieguves brauciena, sniegs čirkstēja zem kājām, kamēr mēs gājām pa sliedēm. Es sāku dzirdēt Niku klepojam aiz sevis, tāpēc apstājos un pagriezos, lai uz viņu paskatītos. "Viss kārtībā, vecīt? Nāc, mums jāturpina iet. Es tev teicu, ka tev vajadzēja paņemt to nolādēto inhalatoru no aptiekas, ko mēs aplaupījām." Tomēr, atšķirībā no ierastā, viņš nesmaidīja un neizdvesa saspringtu ķiķināšanu, viņš vēma. Svaigi uzkritušais sniegs iesūcās un kļuva tumši sarkans.

A̸s̶i̷n̴i̵s̸.̵. Nolādētās a̸s̶i̷n̴i̵s̸.̵.

"Sūdi," mana sirds nokrita, un es steidzos viņam klāt. "Nik, vai tas ir iemesls, kāpēc—"

"Ej," tas izspiedās starp klepojumiem, un viņš sabruka, asinis tagad tecēja no viņa deguna spēka dēļ, apsarmojušas asaras arī krita uz tumši sarkano sniegu. "Lūdzu."

"Nik, es nevaru bez tevis," es sniedzu roku, lai viņam pieskartos, bet viņš iesita man pa roku, kamēr tvēra savu kreklu.

"Vienkārši ej! Es nevaru tev nodarīt pāri! Lūdzu!"

Asaras sakrājās arī manās acīs, bet es noriju jebkuru aizrāvušos elsas uzdvesti, kas mani draudēja, un es skrēju. Es skrēju atpakaļ uz vilciena vagonu. Steidzoties garām Atbalsu saucieniem, kas aicināja uz savu nākamo maltīti, cerot, ka es nonāku tuvāk. Es iemetu savu mugursomu vagonā, kad to sasniedzu, ielēcu iekšā un aizcirsu durvis. Mans elpošana izlīdzinājās, un es sabruku, asaras atkal sakrājās manās acīs, un es iekliedzos izmisumā.

Jāsaka, ka tajā naktī es negulēju.

Ne arī kādā citā tuvākajā naktī.

▂ ▃ ▄ ▅ ▆ ▇ █ █ ▇ ▆ ▅ ▄ ▃ ▂

Pagājuši vēl divi gadi, man ir divdesmit viens... vismaz es tā domāju. Jau ilgu laiku neesmu redzējis cilvēku, varbūt tas ir uz labu. Šajā brīdī viņi droši vien ir inficēti, tāpat kā... sūdi. Es pakratu galvu, lai izklīdinātu jebkādu domu, un satveru kabatas pulksteni, kas ir manā rokā, pirms to iebāžu kabatā. Pilsēta ir pārņemta ar Kāpējiem un Rāpuļiem, nav droši. Mežs ir labāks, tikai Atbalsis, paliec ārpus roku sasniedzamības un viss ir kārtībā. Turi distanci no upēm un būs lieliski, Peldētāji nav nekāds sūda joks.

Es nopūšos, kad pārvietoju mugursomu, satvēriens pastiprinās uz beisbola nūju, kas aptīta ar dzeloņstiepli, nekad nevar būt pārāk droši. Tomēr, kad humanīda figūra paklūp manā redzeslokā priekšā uz sliedēm, es apstājos. Nevis āda un kauli. Normālas proporcijas. Cilvēks? Neinficēts cilvēks? Nē. Pārāk tālu, lai noteiktu, un es labāk negribu pietuvoties pietiekami tuvu. Tomēr, kad viņi paskatās uz mani, šķiet, ka man nebūs lielas izvēles.