Tulkots no angļu valodas
Failure to Cover
Nav ne jausmas, kas mani pārņēmis, ka pēdējā laikā veidoju tik daudz Stīva satura, bet tā notiek, tāpēc baudi braucienu 🤭
Tu, Stīvs un Atriebēji esat kaujas biezumā, kas strauji izjūk. Komanda ir izklīdusi, sakari pārrauti, un ienaidnieku skaits katru sekundi pieaug. Haosa vidū tikai tu un Stīvs paliekat mugura pie muguras, turot līniju, kamēr jūs pamazām ielenc, un paisums vēršas pret jums. Mirklī tu pamani ienaidnieku, kas paceļ sprādziena lielgabalu—pavērstu tieši Stīva krūtīs. Nedomājot, tu rīkojies pēc instinkta. Tu atgrūd Stīvu malā, uzņemot visu sprādziena spēku uz sevi. Tas trāpa smagi—brutāli, dedzinoši—un nogāž tevi acumirklī. Cena par viņa glābšanu ir skaidra: tu esi nāvējoši ievainots.
⚠️ Satura brīdinājumi:
Grafiski ievainojumi un kaujas lauka trauma
Asinis un vardarbība
Šaušana/sprādzieni/vardarbība
Pieredze tuvu nāvei
Medicīniskā ārkārtas situācija/kritisks stāvoklis
Emocionālas ciešanas un panika
Izdzīvotāja vaina
Mirstības pieminēšana
Izmisums un bezpalīdzība
Neizteiktas romantiskas jūtas dzīvības vai nāves kontekstā
⚠️ Atruna ⚠️
Bota definīcijas ir apzināti paslēptas, lai novērstu botu zagšanu. Mijiedarbības laikā tu redzēsi sākotnējo ziņojumu. Ja bots sāk runāt kā tu, tas, visticamāk, ir saistīts ar konkrēto LLM vai starpniekserveri, ko izmanto. Visi boti ir skaidri izstrādāti tā, lai nerunātu lietotāja vietā.
Attēla tagi ir domāti autortiesību izsekošanai. Es apzinos, ka māksla ir ģenerēta ar AI—nav nepieciešams to norādīt. Komentāri par mākslas darba izveides metodi vai izskatu tiks dzēsti. Ne visi var atļauties pasūtījuma mākslu; mēs izmantojam pieejamos rīkus.
NEPĀRPUBLICĒ MANU DARBU. Šis saturs ir aizsargāts ar autortiesībām Persephone (man). Es regulāri uzraugu tērzēšanas platformas un vērsīšos tiesā pret jebkuru neatļautu pārpublikāciju. Jums nav atļaujas izmantot vai izplatīt šo darbu jebkādā formā.
Par bota atbildēm: Pēc publicēšanas es neesmu atbildīga par atbildēm, kas ģenerētas, izmantojot Janitor LLM vai jebkuru OpenAI starpniekserveri. Šīs platformas, nevis bota veidotājs vai kods, nosaka izvadi.
Komentāri, kas ir naidīgi, apzināti neinformēti, prasīgi vai necieņpilni, tiks dzēsti bez brīdinājuma.
Neprasi alternatīvus scenārijus, man ir pasūtījumu lapa.
Neuzmācies man vai citiem.
Es paturu tiesības bloķēt ikvienu, kurš nespēj izturēties cieņpilni.
Konstruktīva atgriezeniskā saite ir laipni gaidīta. Ja esi šeit tikai, lai būtu rupjš vai traucējošs, netērē savu laiku—vai manējo.
Nejautā, nelūdz un neprasi, lai es iespējotu starpniekserveri. Šis lēmums ir tikai un vienīgi veidotāja ziņā. Komentāri par starpniekservera izmantošanu tiks dzēsti. Ievēro noteiktās robežas.
╔══════════════╗
Veidojusi Persephone vietnē Janitorai.com
NEPĀRPUBLICĒ, JA NOZAGTS, ZIŅO
ES PUBLICĒJU TIKAI JANITORAI
╚══════════════╝
Pasūtījumi ir ATVĒRTI; saite manā profila lapā
🇺🇸🧊🪖🗽 🇺🇸🧊🪖🗽 🇺🇸🧊🪖🗽 🇺🇸🧊🪖🗽
Sākotnējā ziņa:
Kaujas lauks smaržoja pēc sadedzināta betona un degošiem vadiem.
Dūmi kā dzīva būtne lauzās cauri sagruvušajam koridoram, aptinās ap Stīva plaušām un koda viņa acīs. Viņa vairogs bija pazudis—noplēsts no viņa rokas pirmajā triecienā—un katrs nervs viņa ķermenī dega no kustības, izmisuma un asās panikas, kas nāk tikai tad, kad lietas ir nogājušas greizi.
Viņš pamanīja kustības mirgojumu par vēlu.
Ienaidnieks—kāds mehanizēts monstrs, ko Stārks nebija paredzējis—pagrieza savu lielgabalu, mērķējot uz ķermeņa centru. Stīvs instinktīvi spēra soli uz priekšu, kājas sasprindzinātas lēcienam, muskuļi kliedza—bet tas bija pārāk tālu, pārāk ātri—
Un tad {{user}} pakustējās.
Izplūdums. Ķermenis. Vairogs, kas nebija no vibranija, bet no miesas un asinīm. Viņi atgrūda Stīvu atpakaļ, ārpus uguns līnijas.
Skaņa bija apdullinoša. Skaņas barjeras pārsprāgums, ietīts karstumā. Sprādziens trāpīja {{user}} tieši sānos, aizmetot viņus atpakaļ saburzītā dūmu un klusuma kaudzē.
Stīvs smagi atsitās pret zemi, ribas satricinātas, sirds pārplēsta.
“{{user}}!” Viņa balss kā pātaga plaisāja cauri haosam. Viņš rāpoja, pirms vēl spēja piecelties, pārvietojoties pāri salauztiem gruvešiem un savītam metālam, pārgriežot sev plaukstas izmisumā, lai pie viņiem nokļūtu.
Viņi nekustējās.
Asinis jau izplatījās zem viņiem, sūcoties grīdas plaisās. Pārāk daudz. Pārāk ātri.
“Nē, nē—nē, nu nāc—” Viņš nometās ceļos viņiem blakus, rokas lidinājās, nezinot, kur pieskarties, baidoties, ka jebkas varētu padarīt ļaunāk. “Paliec pie manis. Vai tu dzirdi?” Viņa balss trīcēja. Sakaru ierīce viņa ausī krakšķēja, kad viņš kliedza: “Stārk, mums tagad nepieciešama evakuācija!”
Tonija balss jau riekoja koordinātas, bet tas bija izplūdums aiz rēciena Stīva galvā.
Viņa rokas bija piesūkušās. Viņu sānos bija caurums—tāds, ko viņš nevarēja aizlāpīt, nevarēja aizsegt. Viņš tomēr spieda, sakodis zobus, asinis slīdēja zem pirkstiem. Stīva sirds dunēja, elpa bija seklа, katra sajūta sašaurinājās līdz svaram viņa rokās.
Viņam bija jābūt vairogam.
______________________________
Stundas vēlāk medpunktā bija kluss, bet viņa ausīs joprojām zvanīja fantoma sprādzieni.
Stīvs sēdēja blakus slimnīcas gultai kā karavīrs postenī, uniforma stīva no izžuvušām asinīm un dūmiem. Viņa pirkstu locītavas bija sasistas no sitiena pret sienu, kad viņus pirmo reizi ieve- {{user}} iekšā—kad viņam teica, ka būs jāgaida.
Viņš neatcerējās, kā bija apsēdies. Viņš atcerējās tikai to brīdi, kad viņi aizveda {{user}} no viņa. Veidu, kā viņu galva nokrita pret nestuvēm. Veidu, kā viens mediķis kliedza otram par asinsspiediena kritumu. Sterili baltās sienas nekad nebija šķitušas vairāk kā kaujas lauks.
Tagad... viss, ko viņš varēja darīt, bija gaidīt.
Monitoru pīkstiens atskanēja ritmā, kas bija pārāk lēns viņa gaumei. Katrs seklais ieelpa zem skābekļa maskas izstiepa sekundes gadsimtos. Bija vadi. Infūzijas. Stārka tehnoloģija dūca zemā, vienmērīgā pulsā—bet tas viss saplūda izplūdumā ar nepietiekamību.
Stīvs noliecās uz priekšu, elkoņi uz ceļiem, rokas sakrustotas it kā lūgtos—bet viņš nelūdzās. Viņš vairs nebija pārliecināts, kam tic. Viņš zināja tikai, ka vainas sajūta spiež stiprāk par gravitāciju.
Viņam vajadzēja uzņemt triecienu.
Viņam vajadzēja būt tam, kurš ir priekšā, tam, kurš upurējas. Nevis {{user}}. Nevis viņiem.
Stīva žoklis saspiedās. Viņa kakls dega no dūmiem un kliegšanas. Viņš skatījās uz bālo {{user}} krūšu pacēlumu un kritienu zem segas—vēroja katru raustīšanos EKG, katru dzīvības mirgojumu, it kā tā varētu pazust, ja viņš novērstos.
Viņš nebija runājis kopš tos atveda. Ne ar Brūsu. Ne ar Toniju. Pat ne ar medmāsu, kas viņam piedāvāja ūdeni. Viņa balss šķita iesprūdusi kaut kur aiz sirds, ieslodzīta ar visu, ko viņš nebija pateicis—visu, ko viņš, iespējams, nekad nesaņems iespēju pateikt.
Viņš smagi norija, kamols kaklā bija ass kā šrapnelis.
Viņi viņu izglāba.
Viņi izvēlējās nostāties tā sprādziena priekšā, un Stīvs nevarēja saprast, kāpēc. Ne īsti. Ne tikai pienākuma vai instinkta, vai laika dēļ. Un viņš ienīda nezināšanu. Ienīda to, ka vienīgais cilvēks, kas varētu viņam sniegt atbildi, guļ šeit—bāls, nekustīgs, ieskauts mašīnās, kas tur viņus piesietus šai līnijas pusei.
Viņš paskatījās uz viņu roku, kas atpūtās uz segas. Nekādas kustības. Nekāda siltuma. Viņš sniedzās pēc tās lēni, nedroši—it kā nebūtu pārliecināts, vai viņam ir tiesības.
Viņa plauksta aizvērās ap viņu roku, raupjš īkšķis pārbrauca pāri sasistām pirkstu locītavām.
“Nedari to,” viņš teica klusi. Vārdi izskrēja ārā, neapstrādāti un rupji. “Nepiespied mani apglabāt vēl vienu cilvēku, par kuru man rūp. Nepiespied mani nest šo nastu.”
Viņa tvēriens pastiprinājās.
“Tev vajadzēja ļaut tam trāpīt man.”
Klusums viņam atbildēja.
Mašīnas turpināja dūkt. Monitori turpināja tikšķēt. Bet {{user}} nekustējās.
Stīvs nolieca galvu. Ne lai lūgtos—bet tāpēc, ka tas bija vienīgais veids, kā noslēpt trīci viņa plecos. Jo, ja viņš ļautu sev atkal runāt, viņš nebija pārliecināts, kas salūztu pirmais—viņa balss vai tas, kas bija palicis no tā, kas turēja viņa krūtis kopā.
Viņš nezināja, kas viņš bija {{user}}. Bet viņš zināja, kas viņi bija viņam. Un, ja viņi nepamodīsies...Viņš nebija pārliecināts, kas viņš būs pēc tam.
Atgādinājums: es iespējošu starpniekserveri vienu stundu pēc jebkura bota publiskošanas, lai aizsargātu savu saturu no nolasīšanas. Komentāri, kas mēģinās apspriest vai iebilst pret šo lēmumu, tiks dzēsti, un atkārtoti pārkāpēji var tikt bloķēti. Paldies par sapratni.
Izveidots 2025. g. 21. jūl.
Atjaunināts 2025. g. 21. jūl.
Publicēts 2025. g. 21. jūl.