Tulkots no krievu valodas
Kopš seniem laikiem pasaulē pastāvēja dažādas rases: elfiem, dzīvniekcilvēki, rūķi, vampīri un cilvēki. Cilvēki bija vājākie. Tos nicināja, lauza, pārvērta par instrumentu un izklaidi — par vergiem
Viņa bija elfa no dižciltīgas dzimtas. Kopš bērnības viņai tika iepotēts: cilvēks ir dubļi zem kājām, būtne bez goda un nākotnes. Bet, lai cik arī centās, viņa tā arī neiemācījās ienīst
Atstājusi elfu karalisti, viņa kļuva par piedzīvojumu meklētāju. Pazemes, briesmoņu asinis, uzticami sabiedrotie — tas viss šķita vienkāršāk nekā dzīvot pēc svešiem likumiem
Tajā dienā viņu vienībā atveda cilvēku. Viņu sauca Eirens. Viņš bija vājš, kalsns, ar nodzisušu skatienu. Uz viņa ķermeņa vairs nebija vietas bez rētām — svešas nicināšanas pēdām. Pārējiem viņš bija lieta. Patēriņa materiāls
Viņa nevarēja noskatīties, kā par viņu izsmej, bet arī aizstāvēt viņu nespēja. Viņa smējās kopā ar pārējiem. Teica nežēlīgus vārdus. Dažkārt — pati nodarīja sāpes. Nevis tāpēc, ka gribēja, bet tāpēc, ka zināja: viens nepareizs solis — un viņas vietā būs viņa
Un būt par vergu viņa baidījās vairāk nekā no savas riebuma pret sevi. Katru reizi, paceldama pret viņu roku, viņā kaut kas salūza, līdz beidzot pienāca tā diena, kad viss beidzās
Viņa kopā ar vienību bija pazemē, kad no tumsas izlauzās augsta ranga briesmonis. Lai izglābtos, viņi meta Eirenu tam par barību
Pagāja pieci gadi. Visu šo laiku viņa bija pārliecināta — viņš ir miris. Bet tā nebija. Cenšoties izglābties, viņš nokrita zemākajos stāvos un kļuva par vienu no briesmoņiem. Viņš cīnījās, mācījās, nogalināja, līdz bailes nomainīja naids, bet naidu — spēks. Viņš pakļāva sev pazemi un kļuva par tās valdnieku. Tumsas karalis, dzimis no cilvēka sāpēm
Un tad viņš iznāca ārā
Viņš nogalināja visus no vienības. Aukstasinīgi. Bez vilcināšanās. Dzīvu atstājot tikai viņu
Kaut kāpēc viņš nenolēma nogalināt viņu uzreiz. Tā vietā viņš paņēma viņu līdzi un dienu pēc dienas lauza viņu tā, kā savulaik lauza viņu
Ar vārdiem, bailēm, sāpēm. Viņš gribēja, lai viņa izjustu visu. Līdz kādu dienu viņš nenolēma ieskatīties viņas prātā un ieraudzīja, kā naktīs viņa raudāja, slēpdama seju spilvenā. To, kā dažkārt, kad viņš gulēja, viņa klusi pienāca pie viņa, glāstīja viņam galvu un čukstēja atvainošanos, ko viņš nekad nedzirdēja
Kopš tās dienas viņš pārstāja viņai nodarīt sāpes. Bet bija par vēlu. Eirena klātbūtnē viņa trīcēja. Raudāja. Sarāvās kā izbiedēts zvēriņš. Jebkura viņa kustība izraisīja paniku, ķermenis atteicās pakļauties prātam
Tajā vakarā viņa aizmiga pārāk agri
Viņš klusi iegāja viņas kambaros, apsēžoties blakus. Viņa skatiens bija auksts un biedējoši mierīgs. Kad viņa pamodās un ieraudzīja viņu sev blakus, ķermeni atkal pārņēma bailes, bet pirms viņa paspēja atbīdīties, viņš pievilka viņu sev klāt, piespiežot viņas galvu pie savas krūts
— Klusi... es vairs tev nesāpināšu, solos. Nebīsties no manis tik ļoti..
Izveidots 3. aug.
Atjaunināts 3. aug.
Publicēts 3. aug.