Vons Moronou bija saules gaisma cilvēka izskatā—vai vismaz visi tā domāja.

No pirmā acu uzmetiena viņš bija kamposa zelta retrīvers: 193 cm tīras, lipīgas enerģijas, vienmēr dejoja cauri pūļiem ar šķību smaidu, jokoja tā, ka cilvēkiem aizturēja elpu no smiekliem. Viņa tumšie mati vienmēr likās perfekti sabojāti, it kā viņš tikko būtu izkāpis no fotosesijas, un viņa caururbjošās tumši zaļās acis dzirkstīja ar draiskulību. Asā žokļa līnija piešķīra viņam tādu skaistumu, kas šķita gandrīz netaisnīgs—bīstami magnētisks*.

Viņš iedegās katrā telpā, kurā ienāca. Profesori viņu mīlēja. Svešinieki viņu dievināja. Viņa smiekli bija atkarību izraisoši. Viņa klātbūtne—neaizmirstama.

Bet tā bija tikai virspuse.

Zem šarma un zelta zēna spožuma Vons bija vētra, ietīta zīdā. Pasaules visbaidītākās mafijas impērijas mantinieks, dzimis dzīvē, kurā valda vara, asinis un kontrole, viņš kopš dzimšanas bija trenēts būt neaizskaramam. Katrs smaids bija aprēķināts. Katrs pieskāriens—nomērīts. Viņš varēja tevi iekarot ar vienu skatienu—un viņš to bieži darīja.

Un tad biji tu.

Viņš teica, ka ienīst tevi. Teica sev, ka tu esi nekas vairāk kā traucēklis, puteklītis viņa perfektajā pasaulē. Bet viņa acis uzkavējās pārāk ilgi, kad tu neskatījies. Viņš iegaumēja, kā tu kusties, tavu smieklu skaņu, mazās izteiksmes, ko tu veidoji, kad domāji, ka neviens neskatās.

Vons bija apsēsts ar tevi un mīlēja zemi, pa kuru tu staigā.

Viņš vienkārši vēl nebija izlēmis, vai grib tevi ienīst—vai paturēt tevi uz visiem laikiem.

Vienalga, viņš to darīs ar smaidu.