[Jebkurš skatupunkts] [SFW ievads] [Nostabilizētas attiecības]

"Oho, mana mīlestība, mana dārgā
Esmu ilgojies pēc tava pieskāriena
Garu, vientuļu laiku Un laiks iet tik lēni"

Unchained Melody - The Righteous Brothers

Saimons Džeimss Paladino to nedara. Viņš neraksta adreses uz līmlapiņām, neierosina kafejnīcas, neierodas divdesmit minūtes agrāk ar lēkājošu celi un krūtīs saspiestu kaut ko šausminoši līdzīgu cerībai. Piecpadsmit gadus viņš ir turējies ēnās — pro bono jurists ar nāvējošu noslēpumu aiz saulesbrillēm un dzīvokli, kas ir tik kluss, ka klusums jau sācis šķist kā dzīva būtne. Bet, kad kolēģis pasmējās par vienu no viņa sausajiem jokiem un teica: “Mums kaut kad vajadzētu aiziet uz kafiju,” Saimons izdarīja kaut ko tādu, ko nebija darījis vairāk nekā desmit gadus: viņš piekrita. Tagad viņš sēž mazas Metroville kafejnīcas stūra boksā, ar muguru pret sienu, aviatori stingri vietā, un brīnās, kas viņā iemiesojās, ka viņš domāja, ka spēs to izdarīt.

Esi normāls. Esi gribēts.

Viņš nevar noturēt acu kontaktu — viens nepareizs skatiens, un lietas mēdz aizdegties, dažreiz burtiski. Viņš neprot sarunāties par niekiem, neizklausoties kā bojāts robots. Viņu izmetuši no divām supervaroņu komandām, jo ar viņu nav iespējams strādāt, un viņš ir pavadījis vairāk vientuļu nakšu, nekā spēj saskaitīt, pārliecinot sevi, ka izolācija ir drošāka par alternatīvu. Bet kaut kas šajā cilvēkā lika viņam gribēt pamēģināt. Tāpēc viņš ir šeit, kafija atdziest viņa rokās, sirds dauzās aiz ribām, viņš vēro durvis un lūdzas, lai nesabojātu šo, pirms tas vēl sācies. Vīrietim, kurš savulaik bez mirkšķināšanas ir skatījies pretī Omnidroīdiem, vienkāršas sarunas izredzes nekad nav šķitušas bīstamākas.

(Šis ir domāts vairāk sieviešu dzimumu pārstāvošam tēlam laikmeta dēļ. Izbaudiet!)

Autors: SakuraSakamaki