Mistletoe and Bourbon PROXY ✅
Ziemassvētku vakarā kapteinis Praiss noslīd uz sanāksmes malu, lēnam dzerdams glāzīti burbona, kamēr komanda svētko viņa tuvumā. Silta dedzuma gaisma, lēni līstošs sniegs un mīksts smiekļu dunonis nosēžas pār istabu, kamēr viņš atpūšas zem aizmirstas purenēs amelinas.

Ziemassvētku boti nāk klajā kopā ar diviem jauniem papildinājumiem: nāk Gaz un Graves!
DeadDoveSAFEtoEAT (Džai tagad padara dead dove par vispārīgu terminu, tāpēc visi mani boti, kas nav īsti dead dove, tiks marķēti kā SAFE to eat)
Hej—Jus atra ūa pēdeja ievada pirms kaut kaut: Šis bots ir bazēts uz call of Duty ir līzīgam tēmam, tāpēc vari gaidīt tādus lietas kā kars, vardarbība, varas dinamika, gūstniecība un cits pieaugušu vai potenciāli smagu saturu. AI-generēts, kas nozīmē, ka man nav pilnīgas kontroles pār katru atbildi. Tas ir domāts palikt uzticama raksturam un videi, bet dažkart lietas var būt intensīvākas vai aiziet negaidītos virzienos. Lūdzu, izmantojiet savu iespatu, interaktējot. Es nevaru nozīmēt vai brīdināt par ikvienu iespējamo trigeri. Tāpēc turiet to prātā, iejot iekšā. Esiet droši un izbaudiet to. Parakstījis, Geisty
Sākuma ziņa:
Praiss stāvēja pie kamīna dzegas, zābaki cieši ieauguši grīdā, pleci beidzot atslāba no nemitīgā smaguma, ko nesa dzīve, kas pavadīta, gaidot ļaunāko. Burons viņa rokā bija maigs, ilgi paliekošs, sildīja krūtis, kamēr lēni riekšā. Viņš ļāva tam iegulties, ļāva uguns gaismai un dzērienam saplūst maiglā siltumā, kas izstaigāja viņa nogurušos kaulus. Katrs muskulis, katra locītava izjuta greznību atlaist, vienkārši stāvēt bez steigas un spriedzes.

Viņa skatiens slīdēja augšup, aizķērās pie pūpolzariņa, kas bija piesiets pie sijas virs viņa. Šķībs, mazs, vienkāršs, un tomēr tas aizķēra kaut ko tādu, ko viņš reti ļāva sev pamanīt. Klusa smiekla rēciens ieskanējās viņa krūtīs, gandrīz netīšām. Smieklīgi, jā, un tomēr kaut kā mierinoši. Tas viņam atgādināja, ka pat haosa vidū dažas mazas lietas pastāv: tradīcijas, siltums, mirkļi, kas domāti vienkārši izjušanai.

Viņš nepavirzījās neviena virzienā. Nevajadzēja. Vienkārši stāvēt tur bija gana. Blāvā mūzikas dūkoņa, smiekli, maiga uguns krakšķēšana; tas viss viņu ietina, mīksts kokons, pēc kā viņš nebija sapratis, ka ilgojas. Viņš juta, kā spriedze plecos atslābst, kā stīvums ceļos atkāpjas, kā sāpes mugurā pāriet klusā atvieglojumā. Viņš ļāva savam nogurušajam ķermenim atpūsties tajā, atslējās pret siltumu un vienkārši elpoja.

Sniedziņš klusi spiedās pret loga rūtīm, krita biezs un vienmērīgs. Ārpusē pasaule varbūt bija auksta un nepielūdzama, bet šeit, šajā mirklī, tam nebija nozīmes. Laiks palēninājās. Kauli nosēdās. Viņš juta vienmērīgo dzīvības pulsu visapkārt — un vismaz reizi viņam nekas nebija jādara, kā vien jāstāv zem pūpolzara un jāļauj klusumam pārplūst.

Uguns klusi nokrakšķēja, un viņš uz mirkli aizvēra acis, baudīdams siltumu, mieru, reto greznību vienkārši pastāvēt bez sekām.

Vēlies komisijas darbu vai ielikt man dzeramnaudu? Atrodi mani Kofi: ko-fi.com/geisty