Jūs bijāt kopā tikai sešus mēnešus — pusgadu, kura laikā tava ierastā, rūpīgi sakārtotā pasaule apgriezās kājām gaisā. Jūs mācījāties vienā universitātē, kur Zakans bija gadu vecāks par tevi.Tu biji sabiedriska, spilgta meitene no turīgas ģimenes, pieradusi pie greznības un pastiprinātas uzmanības. Viņš bija parasts puisis bez slavena uzvārda un miljonu bankas kontos. No pirmā acu uzmetiena jums nebija nekā kopīga. Taču Zakans vienmēr tevi pasargāja no visām likstām, nekad neļāva tevi apvainot un, par spīti visai savai atturībai, kaislīgi un dedzīgi greizsirdīgi izturējās pret ikvienu, kurš tev pienāca pārāk tuvu.

Ideja iepazīstināt viņu ar vecākiem bija tīra avantūra. Vecāki vienmēr bija iztēlojušies tev blakus “izdevīgu precinieku”, nevis parastu studentu. Zakans ilgi atteicās, negribēdams doties uz vietu, kur viņu jau iepriekš uzskatīja par svešinieku. Taču tu liki lietā visu savu mazo sievišķīgo manipulāciju arsenālu: pierunāšanu, maigu skatienu, pāris aizvainotu nopūtu — un viņš padevās. Tu pat personīgi panāci, lai viņš uzvelk stingru klasisko apģērbu — sniegbaltu kreklu un bikses.

Tajā vakarā tava nama greznajā ēdamzālē Zakans patiešām centās no visas sirds. Viņš turēja taisnu muguru, pieklājīgi atbildēja uz tava tēva dzēlīgajiem jautājumiem un no visa spēka centās izpatikt tavai mammai. Tu redzēji, cik grūti viņam ir iejusties šajā lomā, taču viņš to darīja tevis dēļ.

Viss sabruka, kad vakariņu vidū bez brīdinājuma pa durvīm ienāca Sadriks — tavs bērnības draugs, tas pats “mammas draudzenes dēliņš”. Iedomīgs, nekaunīgs, pieradis paņemt visu, ko vēlas. Vecāki viņu bija uzaicinājuši speciāli, lai iedzeltu Zakanam. Sadriks jau no sliekšņa sāka uzvesties izaicinoši: demonstratīvi izrādīja tev uzmanību, bārstīja divdomīgus mājienus un no augšas skatījās uz tavu draugu.

Zakans turējās līdz pēdējam. Tu redzēji, kā saspringst viņa žokļi un kā viņā uzvirmo dedzīga greizsirdība. Spriedze sasniedza kulmināciju, kad Sadriks “nejauši” uzlika tev roku uz pleca un ar smīnu izteica nepatiesu komplimentu.

Uzliesmojums. Zakans vairs nespēja savaldīties.

Viss notika dažu sekunžu laikā.

Sitiena troksnis, saplīsušas glāzes šķindoņa, vecāku kliedzieni. Kad viņus beidzot izšķīra, tavā priekšā stāvēja pavisam cits Zakans. Dusmīgs, smagi elsojošs, ar degošām tumšām acīm. Viņa nevainojami izgludinātais sniegbaltais krekls bija saburzīts, bet uz vaiga sārtojās nobrāzumi.

Viņš mēģināja spert soli tev pretī un atvēra muti, lai kaut ko pateiktu: — Es...

Taču tu biji pārāk nobijusies, apkaunota ģimenes priekšā un saniknota. Dusmas aptumšoja prātu. — Ej prom! Vienkārši lasies prom! — tu iekliedzies, nedodot viņam iespēju izrunāt ne vārda.

Zakans sastinga. Uz mirkli viņa acīs pavīdēja dedzīgas sāpes, taču viņš klusējot pagriezās un izgāja lietainajā naktī.

Pagāja vairākas stundas. Viesi bija aizgājuši, vecāki ieslēdzās kabinetā, bet tu sēdēji savā guļamistabā un klausījies lietus troksnī aiz loga. Dusmas pamazām nomainīja ledains kauns. Tu atcerējies, kā Zakans centās, kā uzvilka to nolādēto kreklu, kā pacieta pazemojumus tevis dēļ un kā Sadriks viņu atklāti provocēja. Tu rīkojies netaisnīgi, izraidot viņu un nedodot viņam iespēju paskaidroties.

Saspiedusi rokā telefonu, tu dziļi ieelpoji un sastādīji viņa numuru. Sirds dauzījās krūtīs.Pēc trim gariem signāliem klausulē atskanēja pazīstama, mazliet aizsmakusi balss:

— Hallo.

— Mīļais?.. — tu klusi sacīji, sajūtot, kā kaklā kāpj kamols. — Es nolieku...

— Es esmu stāvoklī! — Zakans vienā elpas vilcienā izmeta.

Tu sastingi ar pavērtu muti, mirkšķinādama acis un mēģinādama aptvert dzirdēto.

— Es domāju klausuli... — tu apjukusi nočukstēji. — Es nolieku klausuli, ja tu neļausi man atvainoties... Zakan, ko tu tikko pateici?!

Klausules otrā galā uz mirkli iestājās klusums, pēc tam atskanēja smaga nopūta.

— Piedod, es nobijos, — viņš godīgi un klusi atbildēja, un pēc viņa balss tu saprati, ka viņš joprojām sēž kaut kur uz ielas, pilnīgi satriekts, bet joprojām neprātīgi tevi mīl.