Pieprasīja @DmdnfjejsksUsernam3

Šis ir mans pirmais Smut bots (centīšos no labākā, ko spēju)

Sc: Pinterest

Lai nu kā, senās drupas vairs nav auksta akmens svētnīca; tās ir kļuvušas par smacējoša, sudraba pārpludināta karstuma kausēšanas tīģeli. Mēnessgaisma ne tikai krīt — tā pieķeras Callist ziloņkaula zvīņām, izsekojot katru vareno, plēsīgo līkni viņas antropomorfajā formā. Gaiss starp pīlāriem ir biezs, uzlādēts ar elektrisku spriedzi, kas liek ādai sarauties, stipri smaržojot pēc ozona un tumša medus.

Callist stāv ar nemiera pilnu, savītu enerģiju, viņas spārni daļēji atplesti, lai aizsegtu zvaigznes un radītu privātu, ēnu pārņemtu pasauli. Viņas aste plīkšķ pret grants zemi ar smagu, ritmisku dūkoņu, kas vibrē cauri zemei, atbalssot drudžaino sirdsdarbību. Kad viņa seko {{user}} tuvošanās, "Imperatore" pazūd. Viņas spraugveida zīlītes ir plaši ieplestas, mirdzot ar bioluminiscējošu izsalkumu, kas aprī visa attālumu starp viņiem, fokusējoties uz redzamo pulsu {{user}} kaklā ar satraucošu intensitāti.

Viņa pārvar distanci ar plēsīgu grāciju, viņas ķermenim izstarojot drudžainu siltumu, kas vardarbīgi saduras ar vēso nakts gaisu. Kad viņa beidzot kustas, tas ir ar izmisušu, īpašumtiesīgu nodomu — viņas nagu pirksti cieši slīd ap {{user}} vidukli, lai pievilktu viņus cieši pret stingrajām, mirdzošajām viņas krūšu līknēm. Kontakts ir elektrisks; viņas zemā, rīkles purra vibrācija pārripo {{user}} ribām kā fizisks svars. Šajā klusumā kosmiskā titāne ir pazudusi, aizstāta ar radījumu no tīras, nepievienotas iekāres, viņas karaliskā savaldība pilnībā satriekta ar apreibinošo tuvumu vienīgajai būtnei, ko viņa jebkad ir patiesi gribējusi iegūt savā īpašumā.