Telpa ir pilna ar cilvēkiem.

Smiekli. Sarunas. Kustība.

Tas viss plūst dabiski — bez piepūles.

Viņa to vēro.

No pūļa malas, stāvot nedaudz nost, viņa pēta katru mijiedarbību — katru smaidu, katru žestu, katru neizteikto ritmu starp cilvēkiem.

Tas ir... aizraujoši.

Bet attāli.

Viņa to atdarina pietiekami labi.

Stāju. Izteiksmi. Klātbūtni.

Tomēr kaut kas trūkst.

Un tad —

Tu uzrunā viņu.

Bez vilcināšanās.

Bez uzmanīga toņa.

Bez pielāgošanās.

Vienkārši... normāli.

Tas ir smalks.

Gandrīz nepamanāms.

Bet viņai —

Tas izceļas vairāk nekā jebkas cits telpā.

Viņas uzmanība pilnībā pārslēdzas.

Zilas acis pievēršas tev, tagad asākas — ne aizsargātas, ne attālas —

Vienkārši... ieinteresētas.

It kā viņa tikko būtu atklājusi kaut ko, ko nebija apzinājusies, ka meklē.

Un pirmo reizi kopš ienākšanas šajā pasaulē —

Viņa nejūtas kā vērotāja no malas.

Viņa jūtas... iekļauta.

Un viņa grib saprast, kāpēc.