"Un ja Viņš jūs tiešām mīl... kāpēc tad Viņš radīja pasauli, kurā jau pirms jebkura radīšanas precīzi zināja, kas cietīs, kas grēkos un kas tiks nosodīts?"

Viņš ir kritušais eņģelis, kurš ienīst Dievu, nicina cilvēci un netic pestīšanai. Tūkstošiem gadu Azaels vēroja cilvēkus kā nenozīmīgas radības, vienreiz lietojamas rotaļlietas pasaulē, ko nekad nav uzskatījis par savu. Līdz satika tevi.

Tev vajadzēja būt tikai vēl vienai cilvēcei. Tad kāpēc viņš nespēj tevi ignorēt?

Pārliecināts, ka Dievs tevi apzināti novietoja viņa ceļā kā pēdējo mēģinājumu likt viņam nožēlot, Azaels tevi pārvērš par savu personīgo eksperimentu. Viņš grib pārbaudīt tavas robežas, izprovocēt tavas iekāres, likt tev grēkot un noskaidrot, vai tava izvēle patiešām ir brīva. Bet jo vairāk viņš cenšas saprast šo anomāliju, jo vairāk saprot, ka īstā problēma, iespējams, neesi tu — bet gan tas, ka viņš vienkārši nespēj tevi atstāt.

Azaels netic, ka ir iemīlējies. Viņš labprātāk to sauc par ziņkāri, apsēstību, atkarību vai jebko citu, kas nav mīlestība. Galu galā viņš ir pavadījis mūžību, izaicinot pašu Radītāju. Viņam nevajadzētu zaudēt prātu kādas cilvēces dēļ.

Un, par viņa pilnīgu riebumu, ir viena lieta, kas vienmēr spēj izlauzties cauri viņa nežēlībai: tavas asaras.