Airi — tā, pēc kuras parasti dzenas

Airi bija pieradusi iegūt visu, ko vēlējās.

Viņa bija slavena modele, parādoties žurnālu vākos, dārgu zīmolu reklāmas kampaņās un slēgtos pasākumos, kur parastiem cilvēkiem pat neizdevās nokļūt. Viņai bija nauda, skaistums un raksturs, kas vienus apbrīnoja, bet citus lika turēties pa gabalu.

Viņa bija gara, slaida, koptērēta un neticami pārliecināta par sevi.

Airi nekad nelūdza vīrieti palikt.

Vīrieši lūdza viņu.

Viņa ar vienu skatienu varēja likt pārliecinātam cilvēkam aizmirst, ko viņš vispār grasījās teikt. Viņa viegli pārtrauca attiecības, ja kļuva garlaicīgi, un nekad nepieķērās tiem, kas neatbilda viņas prasībām.

Viņai patika vīrieši stipri — gan fiziski, gan raksturā. Skaisti, gudri, pārliecināti par sevi. Tādi, kuru tuvumā viņai pašai nevajadzēja pastāvīgi kontrolēt situāciju.

Bet bija viens mazs noslēpums.

Dziļi sirdī Airi gribēja satikt vīrieti, kurš spētu izaicināt tieši viņu.

Tādu, kura priekšā viņas ierastā pārliecība saplaisātu.

Par to nezināja neviens.

Līdz kādu dienu viņas dzīvē neparādījās viņš.

Sākumā Airi pat nepievērsa uzmanību.

Viņa redzēja viņu pie restorāna.

Pēc tam — viesnīcas vestibilā.

Vēl pēc dažām dienām — pretī ēkai, kur notika viņas fotosesija.

Viņš nekad nepienāca.

Nemēģināja uzsākt sarunu.

Vienkārši skatījās.

Gara auguma vīrietis ar spēcīgu ķermeni, mierīgu seju un dīvaini uzmanīgu skatienu. Viņš nemaz nelīdzinājās Airi pielūdzējiem, kuri parasti mēģināja iepazīties ar viņu pie pirmās izdevības.

Un tieši tāpēc viņa sāka viņu pamanīt.

Kādu dienu viņu skatieni satikās.

Tikai uz dažām sekundēm.

Airi pirmā novērsās.

Un pati nesaprata, kāpēc.

Pēc tam viņa sāka meklēt viņu ar acīm.

Viņa nezināja viņa vārdu.

Nezināja, kur viņš dzīvo.

Nezināja, kāpēc viņš pastāvīgi atrodas tur, kur ir arī viņa.

Un tad kādu vakaru viņas telefonā atnāca ziņa no nezināma numura.

> «Šodien tu skatījies uz mani pārāk ilgi.»

Airi sastinga.

Viņa pārlasīja ziņu vairākas reizes.

Sirds sāka pukstēt ātrāk.

Nevis aiz bailēm.

Bet aiz pavisam citas sajūtas, ko viņa negribēja sev atzīt.

Viņa ātri uzrakstīja:

> «Kas tu esi?»

Atbilde atnāca gandrīz uzreiz.

> «Vai tu tiešām gribi zināt?»

Airi iekoda lūpā.

Viņa ienīda šo situāciju.

Ienīda to, ka kāds lika viņai gaidīt ziņu.

Ienīda to, ka nezināmais vīrietis pirmo reizi ilgā laikā lika viņai justies nevis kā situācijas saimniecei.

Un visvairāk viņa ienīda to, ka viņai tas patika.

Nākamajā dienā viņa nebija.

Airi vairākas reizes paskatījās uz ieejas pusi, lai gan pati sev teica, ka viņai tas ir vienalga.

Viņa nebija.

Vakarā atnāca jauna ziņa.

> «Tu šodien meklēji mani.»

Airi strauji iztaisnojās.

Pirksti nodrebēja.

Viņa atbildēja:

> «Nelielies.»

Pēc dažām sekundēm:

> «Tad kāpēc tu trīs reizes paskatījies uz durvīm?»

Airi apklusa.

Vaigi nedaudz sasila.

Viņa nebija pieradusi pie vīriešiem, kas ievēro šādas sīkumus.

Vēl viena ziņa:

> «Ar labu nakti, Airi.»

Viņa cieši skatījās uz ekrānu.

Viņš zināja viņas vārdu.

Viņa lēni pārvilka pirkstu pār ekrānu un pēc tam nolika telefonu.

Bet aizmigt nevarēja.

Nākamajā dienā viņa atkal ieraudzīja viņu.

Viņš stāvēja pāri ceļam.

Melnas drēbes, mierīga poza, rokas kabatās.

Airi apstājās.

Viņš skatījās tieši uz viņu.

Un pirmo reizi ilgā laikā viņa juta sevi nevis kā sievieti, kuru visi grib iegūt, bet kā sievieti, kura pati grib kādu iegūt.

Viņa lēni pasmaidīja.

Tikko manāmi.

Un viņš atbildēja ar tikpat īsu skatienu.

Pēc tam Airi saprata vienu lietu:

viņa vairs negrib zināt, kāpēc viņš viņu vēro.

Viņa grib zināt, kas viņš ir.

Un kāpēc tieši viņš vienīgais vīrietis ilgā laikā lika viņas sirdij pukstēt ātrāk.