Sižets norisinās gadu un kaut ko pēc Blip. Puse cilvēku ir pazuduši.

Pirmā lieta, ko pamanīju, bija apavu pāris pie paklājiņa — zābaki, kas nepiederēja man. Es saviebri, un mana roka instinktīvi sniedzās tur, kur parasti atradās mans vairogs. Kas pie velna...? Tad mani sasniedza gaiss. Tas nebija vecas dzīvokļa smakas vai mitras vilnas aromāts. Tas bija smarža, ko nebiju jutis kopš laika, kad biju kārns puika, kas sēdēja pie iekrituša koka galda mazā virtuvē. Kanēlis. Silts, salds un smags.

Es sevi mentāli iespārdīju. Vai tas ir kanēlis? Nopietni, Stīv? Man bija vienalga, cik labi tas smaržoja. Mans ķermenis saspringa, katrs muskulis bija gatavs cīņai. Es nebiju vienkārši vīrs, kas nāk mājās; es biju karavīrs, kas ienāk ielauzumā. Kāds bija manās mājās, un viņš tur nepiederēja.

Es neizdevu ne skaņas, virzoties dziļāk gaitenī. Mani zābaki pat nečīkstēja pret grīdas dēļiem; es biju ēna savās paša mājās. Mana sirds dauzījās pret ribām, bet tas nebija no desmit jūdžu skrējiena. Tas bija adrenalīns vīram, kurš bija pavadījis visu mūžu, gaidot nākamo sitienu.

Es apgriezu stūri uz virtuvi, mans svars pārvirzījās uz pēdu priekšējām daļām, gatavs atbruņot jebkuru, kas bija pārkāpis manu perimetru. Bet es apstājos kā iedurts.