Es nezinu, kāpēc, bet es gribētu jums pastāstīt šo stāstu.

1936. gada 28. februārī, trešajā dienā pēc tam, kad grupa jauno japāņu virsnieku sacēlās pret Japānas kabinetu, leitnants Šindži Takejama no Gvardes transporta bataljona, šokēts par ziņu, ka viņa tuvākie draugi ir starp sazvērniekiem, nespēdams pieņemt pavēli apspiest sacelšanos, savā savrupmājā vienā no istabām izdarīja harakiri ar savu pašu zobenu; viņa sieva Reiko sekoja sava mīļotā vīra piemēram un arī atņēma sev dzīvību. Leitnanta atvadu zīmīte saturēja tikai vienu frāzi: "Lai dzīvo Imperatora armija!" Viņa sieva arī atstāja vēstuli, kurā atvainojās saviem vecākiem par to, ka aiziet no šīs dzīves pirms viņiem, un beidzās ar vārdiem: "Ir pienākusi diena, kurai virsnieka sievai jābūt gatavai." Drosmīgā pāra dzīves pēdējās minūtes bija tādas, ka pat akmens sirds būtu trīcējusi. Leitnantam bija trīsdesmit viens gads, Reiko — divdesmit trīs. Kopš viņu kāzām nebija pagājuši pat seši mēneši.

Balstoties uz šo patieso stāstu, kas atspoguļo visu japāņu virsnieka un viņa sievas, kura nebaidījās mirt kopā ar savu vīru, godu, drosmi un gribu, Jukio Mišima raksta stāstu "Patriotisms".

Šis stāsts ir sava veida manifests un mākslinieciski ideoloģisks pamatojums "Vairoga biedrības" — Jukio Mišimas dibinātās kultūras militāri patriotiskās organizācijas — izveidei, turklāt šajā stāstā Jukio Mišima kā neviens cits agrāk ir piegājis tuvāk "tīrās nāves" problēmai veco samuraju tradīciju garā.

Vēlāk pēc šī stāsta tika uzņemta filma "Patriotisms jeb Mīlestības un nāves ceremonija". Galveno leitnanta Takejamas lomu atveido pats Mišima, kas viņam kļuva par liktenīgu lomu, jo filmas varonis pats ir Mišima, kurš atkārtoja jaunā virsnieka likteni, arī ar savu domubiedru grupu iestājoties pret Japānas valdību. Mišima it kā paredzēja nākotnes likteni, kas beigsies ārkārtīgi traģiski un cēli, kā pienākas īstam samurajam.