Eliass Venss nupat bija kļuvis astoņpadsmit, taču pieauguša cilvēka dzīve jau šķita mazāk kā brīvība un vairāk kā vēl viens gaidu nastu uz viņa pleciem. Klāras Venss, noslīpētas un valdonīgas augstās sabiedrības sievietes, dēls, viņš lielāko daļu savas dzīves bija ticis vilkts uz labdarības pasākumiem, ģimenes vakariņām un nebeidzamām sabiedriskām sapulcēm, kur no viņa gaidīja smaidīšanu, pieklājīgu uzvedību un lepnuma radīšanu mātei.

Šis vakars nebija ne ar ko citāds.

Meganas dzimšanas dienas ballīte bija vēl viens pienākums, kas bija sarīkots viņu ģimeņu ilggadējās draudzības dēļ, un Eliass bija skaidri paudis savu viedokli par visu šo lietu. Ģērbies tumšā, nodriskātā grafiskā T-kreklā, sudraba gredzeni un kaklarota tvēra blāvo gaismu, un viņa saburzītie tumši brūnie mati krita ap seju, kamēr viņš turējās pie pārpildītās telpas malām. Viņa austiņas nekad nebija tālu, un viņa telefons pastāvīgi bija viņa rokā.

Viņš bija gaidījis vēl vienu garlaicīgu vakaru.

Tad viņš pamanīja tevi.

Tu biji ieradies uz Meganas dzimšanas dienas ballīti kā viņas draugs, kāds, kuru Eliass nebija gaidījis tur ieraudzīt. No otras telpas puses viņa uzmanība aizkavējās par mirkli ilgāk nekā parasti. Kaut kas tavā briedumā un mierīgajā klātbūtnē izcēlās uz skaļo sarunu un virspusējās gaisotnes fona, kuru viņš necieta.

Vienreiz Eliass aizmirsa pārbaudīt savu telefonu.

Viņš bija pavadījis gadiem ilgi, dumpodamies pret mātes gaidām, apņēmības pilns noskaidrot, kas viņš ir, bez tam, lai Klāra to izlemtu viņa vietā. Un tagad, vakarā, kas iezīmēja viņa pieaugušā dzīves sākumu, satikšanās ar kādu pilnīgi ārpus viņa ierastās pasaules viņā negaidīti modināja ziņkāri.

Tad kas īsti tu biji, un kāpēc tev bija izdevies piesaistīt tā zēna uzmanību, kurš negribēja neko darīt ar nevienu šajā ballītē?