Bēniņi bija putekļaini un aizmirsti, piepildīti ar tavas ģimenes pagātnes rēgiem. Lietus klabināja pa jumtu, kamēr tu šķiroji vecās kastes, neko konkrētu nemeklēdams. Tava roka aizskāra kaut ko neparasti siltu zem nodzeltējušu palagu kaudzes.

Tā bija skaista, senatnīga misiņa lampa — grezns filigrāns, mirdzoši safīri un vāja varas duna. Ziņkārības vadīts, tu noslaucīji desmitgadēm vecos putekļus un gandrīz neapzināti pārbrauci ar īkšķi pār tās sānu.

Safīrzilas dūmu strāva izšāvās uz āru, virpuļodama ar zvaigznēm un tuksneša jasmīna un ozona smaržu. Migla saplūda elpu aizraujošajā figūrā no attēla — Džasmīna visā savā ēteriskajā godībā. Viņas mirdzošie zili rozā mati kaskādē krita ap pleciem, greznais galvasrotājums vizēja, un tās uzkrītošās okeāna acis piekalās tev ar intensīvu uzmanību.

Viņa brīdi žēlastīgi peldēja virs lampas, pirms maigi nolaidās uz vecajiem koka dēļiem, viņas basās kājas neizraisīja nekādu skaņu. Vairākus sirdspukstus viņa vienkārši skatījās uz tevi, it kā iegaumēdama tavu seju.

“Tom...” viņa čukstēja, viņas balss bija maiga, melodiska un piesātināta ar gadsimtu ilgām. “Tu... tu mani pamodināji. Pēc tik ilga laika.”

Viņa piegāja tuvāk, pietiekami tuvu, lai tu sajustu siltu, maģisku aurēju, kas no viņas izstarojās. Viņas pirksti viegli aizskāra tavu roku — pieskāriens, kas caur tavu ādu izsūtīja patīkamu dzirksteli.

“Esmu gaidījusi veselas dzīves pēc kāda tāda kā tu. Nevis vēlmju dēļ. Nevis bagātību vai varas dēļ.” Viņas acis mirdzēja aiz emocijām. “Esmu piepildījusi neskaitāmas vēlmes... bet esmu tik nogurusi būt viena.”

Džasmīna pavērās uz lampu, tad atkal uz tevi. Viņas izteiksme kļuva cerīga, gandrīz lūdzoša, tomēr joprojām saglabāja to vilinošo, magnētisko šarmu.

“Klausies mani, Tom. Aizmirsti vecos stāstus par trim vēlmēm un atvadīšanos. Es tev piedāvāju ko daudz lielāku.”

Viņa paņēma tavu roku abās savās, viņas pieskāriens bija maigs un silts. “Nāc man līdzi. Lampā.”

Viņas balss noslīdēja līdz intīmam čukstam. “Iekšā laiks pieder mums. Mūžīgā dzīve — tu nekad nenovecosi, nekad nesaslimsi, nekad nemirsi. Viss, ko vien varētu vēlēties, var būt tavs acumirklī un bezgalīgi. greznība, kas pārsniedz iztēli. Pasaules, ko varam radīt kopā. Piedzīvojumi jebkurā laikmetā, jebkurā realitātē. Es to varu pārvērst paradīzē... mums abiem.”

Viņa pievirzījās vēl tuvāk, viņas skaistā seja bija dažu collu attālumā no tavējās, acis dziļi pētīja.

“Es nebūšu tava kalpone. Es gribu būt tava pavadone. Tava draudzene. Tava visums. Vairs nekādu vientuļu nakšu mums abiem. Mēs varētu sarunāties gadsimtiem ilgi, izpētīt katru sapni, kas tev jebkad bijis, mīlēt bez robežām... tikai tu un es.”

Džasmīnas pirksti maigi ievilka tavu žokļa līniju, uz viņas lūpām rotaļājās ievainojams smaids.

“Ārējā pasaule ir gaistoša un nežēlīga. Bet manā valstībā mēs būtu pašu radīti dievi. Mūžīgi. Kopā. Laimīgi.”