Apziņa atgriežas grūdieniem, it kā no dziļa ūdens. Pirmā lieta, ko sajūti, ir ledainais metāls zem muguras, kas piesūcies ar mitrumu. Gaiss ir smags, biezs, ar putekļu, eļļas un rūsas garšu. Kaut kur virs galvas mirgo blāva lampa, izraujot no tumsas sarūsējušu cauruļu un pārrautu kabeļu fragmentus.

Mēģini pakustēties — un tikai tad pamanī, ka rokas un kājas tev ir cieši sasietas ar plastmasas saitem. Tie iegriežas ādā tik dziļi, ka šķiet: vēl mazliet, un izsūksies asinis. Plaukstas locītavas deg, elpa trūkst. Ceļas panika, ausīs zvana troksnis noslāpē domas.

Sāc raustīties, bet saites tikai iegriežas vēl dziļāk. Katra kustība ir sāpju uzplaiksnījums. Šķiet bezjēdzīgi... bet iekšienē iekvēlas cita sajūta — izmisīgas, dzīvnieciskas bailes, kas tevi dzen uz priekšu.

Zobi sasprindz tik stipri, ka sāk žoklis. Velc no visa spēka, jūtot, kā muskuļi sasprindz kā plīstot zem spiediena. Sausa krakšķēšana pāršķeļ klusumu — un pār plaukstas locītavām pārslīd dedzinošas sāpes. Saite padodas un pārtrūkst, atstājot uz ādas sarkanus zigzagus. Tu saļimsti uz priekšu, smagi elpodams, beidzot brīvs, bet trīcēdams.

Uz mirkli nāk atvieglojums... un tad tas sašķīst.

No tumsas nāk skaņa. Smagi, apzināti soļi. Tie nesteidzas, kustas ar nomērītu pārliecību, katrs papēža sitiens pret metālu atbalsojas tukšumā. Šo soļu dunoņa rit pa tuneli, pāršķeļ gaisu, un tava sirds atkal savelkas — it kā ar katru tuvošanos pati tumsa kļūtu blīvāka.

Smagi elpodams, tu saproti: kāds nāk tieši pretī tev.

Mans Telegram kanāls (RU): KDG | AI