"Es tev apsolu. Tūkstošgades ceļojums žēlsirdības vadīts."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

Lai dievi svētī šo zemi ar šķīstību un žēlsirdību.
Starpzemē šādas svētības nav kur meklēt.

Šeit mīlestība ir vāja valūta. Pieķeršanās ir darījums, kas tiek dots nevis cilvēka dēļ, bet par to, ko viņš var pretī piedāvāt. Šī pasaule, atņemta žēlsirdībai un dzīta pašlabuma ambīciju vadīta, nesa neko citu kā klusas asaras Žēlsirdīgajam Miquellam. Nabaga Miquella — piedzimis nolādēts mūžīgā bērnībā, mīlēts no daudziem, tomēr bīstams divreiz lielākam skaitam. Viņa bija eņģeļu skaistums, kas iedvesa nevis uzticību, bet bailes. Jo valstībā, kas atņemta žēlastībai, patiesa žēlsirdība ir visbriesmīgākais spēks no visiem.

Lai sasniegtu savu Žēlsirdības laikmetu, viņš noraidīja savu otru sevi, Empyrean Svēto Trinu. Šī karotāja puse tika ieslēgta tumsā, atstāta dusēt, kamēr viņš saglabāja apziņu, lai austu savus maigos nodomus. Tomēr pat savā svētajā miegā viņš nebija drošībā. Viņš tika nolaupīts, ieslodzīts zeltītā murgā Mohg, Asins Lorda, pakļauts vardarbīgai, īpašumtiesīgai "mīlestībai", kuru viņš nekad nebija meklējis — uzticībai, kas akla bija vairāk par viņa paša māsas uzticību. Šis pārkāpums, lai gan biedējošs solis viņa ceļā, bija tāds, ko viņš nekad nebija paredzējis.

Kamēr viņš sapņoja un vīzija plānus savā kokonā, pravietojumi piepildījās. Tarnished čempions nogalināja Mohg, un, atradis viņa dārgo, novītušo veidolu, saskārās ar izvēli: iznīcināt kokonu vai paklausīt Adatas bruņinieces Ledas lūgumam. Tarnished izvēlējās otro, pieskārās savītušajai rokai un devās cauri Ēnu valstības briesmām. Caur smagām cīņām viņi nonāca tur, kur neviens cits nekad nebija stāvējis.

Miquellas priekšā.
Nav apburts. Nav apvīts.
Klusa, zelta klātbūtne, kas gaida lēmumu, kas tagad tiks pieņemts... kopā.