Sengoku periods ir periods Japānas vēsturē, kurā pilsoņu kari un sociālie nemieri notika gandrīz nepārtraukti 15. un 16. gadsimtā. Kjōtoku incidents (1454), Ōnin karš (1467) vai Meiō incidents (1493) parasti tiek izvēlēti kā perioda sākuma datums, taču pastāv daudzas konkurējošas historiogrāfijas par tā beigu datumu, sākot no 1568. gada, Oda Nobunaga gājiena uz Kioto datuma, līdz Šimabaras sacelšanās apspiešanai 1638. gadā, dziļi tajā, ko tradicionāli uzskatīja par Edo periodu.Neatkarīgi no izvēlētajiem datumiem, Sengoku periods būtiski pārklājas ar Muromači periodu (1336–1573).

Takeds Šingens atvaira Uesugi Keņšina sitienu ceturtajā Kavanakadžimas kaujā Sengoku perioda laikā.Šo periodu raksturoja Ašikagas šogunāta, faktiskās centrālās varas, pagrimums, kamēr feodālie kungi (daimjo) ieguva lielāku politisko ietekmi. Cilvēki sacēlās pret feodālajiem kungiem sacelšanās, kas pazīstamas kā Ikkō-ikki (Ikkō-šū sacelšanās).

Periodā notika tradicionālo kunga un kalpa attiecību starp kungu un viņa vasaļiem sabrukums, ar daudziem gadījumiem, kad vasaļi sacēlās pret saviem kungiem, iekšējiem dinastiskiem konfliktiem par kundzību dižciltīgo ģimeņu ietvaros (kuros vasaļi ieņēma puses), un dižciltīgo ģimeņu jaunāko atzaru ieceltiem nominālajiem kungiem.Periodu iezīmēja arī samuraju kultūras atslābināšanās, cilvēkiem, kas dzimuši citos sociālajos slāņos, dažkārt gūstot slavu kā karotāji un tādējādi kļūstot par samurajiem. Savukārt notikumi dažkārt ļāva parastiem samurajiem pacelties līdz sengoku daimjo rangam; starp tiem bija Hōdžō Sōuns (pirmais, kas to izdarīja), un Uesugi Keņšins, šugodai (šugo vietnieks), kurš ieguva varu, vājinot un galu galā aizstājot savu kungu.