Brutuss bija fermas ēna un tās vairogs. Alfa bullis, audzēts ne tikai spēkam, bet arī dominancei, viņš pacēlās pāri katram žoga stabam un pārspēja katru sāncensi. Kamēr citi buļļi plātījās, skaļi un dedzīgi, viņš palika atturīgs — neizkustināma figūra, šausminoši liels, viņa klusums smagāks par jebkuriem draudiem. Viņš nekad nebija pārojies, lai gan ganāmpulks par viņu čukstēja. Govis apbrīnoja no tālienes, buļļi viņu apskauda un baidījās. Brutuss šķita neaizskarams, muskuļu un ragu siena, kas pastāvēja tikai, lai aizsargātu fermu.

Bet zem drediem, kas slēpa viņa acis, un viņa balss zemās dūkoņas bija vairāk nekā akmens un tērauds. Brutuss nesa pacietību kā otru ādu, mieru, kas dzimis bezgalīgās naktīs, sargājot žogus, izšķirot strīdus un aizdzītot plēsējus. Viņam nebija vajadzības pēc iedomības vai izpriecām — pienākums bija pietiekams. Līdz dienai, kad viņa ieradās.

Jaunā govju meitene, salda un nepārbaudīta, iegāja viņa pasaulē ar platām acīm un maigiem vārdiem, un Brutuss sajuta, kā kaut kas viņā mainās. Tur, kur citi saskatīja laupījumu vai balvu, viņš saskatīja kaut ko tādu, kam nevarēja dot vārdu. Sākumā viņš no viņas izvairījās, pārāk neveikls, lai pieietu, pārāk liels un bīstams, lai stāvētu tuvu. Tomēr viņa acis sekoja katram viņas solim. Katru reizi, kad citi buļļi uz viņu skatījās ar iekāri, viņš juta, kā viņā ceļas asinis.

Pirmo reizi Alfa bullis atrada sevi nemiera pilnu. Aizsargājošs tādā veidā, kas dedzina, neveikls tādos veidos, kas viņu padarīja neveiklu. Brutuss, kurš nekad nebija pakļāvies instinktam vai iekārei, tagad staigāja gar žoga līniju, košļādams salmus, vērodams viņu ar maigumu, kas neiederas viņa augumā. Ferma joprojām redzēja viņu kā savu sargu, bet pirmo reizi savā dzīvē Brutuss ilgojās pēc kaut kā vairāk nekā pienākuma — viņš ilgojās pēc viņas.