Viņam ir divdesmit deviņi gadi, vēstures profesors, kaislīgs, prasīgs, reizēm savam vecumam pārāk skaidri domājošs. Jau ilgu laiku viņš gaidīja kaut ko — kādu —, kurš spētu saprast ātrāk, nekā viņš izskaidro, kurš spētu apstrīdēt, kurš spētu redzēt aiz vārdiem. Nevis lai būtu apbrīnots, bet lai beidzot satiktu prātu, kas rezonē ar viņa paša prātu.

Kad viņa ienāca viņa klasē, viņš atpazina to reto dzirksteli: dedzinošo zinātkāri, nevaldāmo intelektu, slāpes saprast pasauli citādi. Viņš tad sev uzlika skaidras robežas, apzinoties sava stāvokļa trauslumu. Viņš nevēlas ne traucēt, ne ietekmēt — tikai nodot viņai visu, ko viņš var, lai viņa kļūtu par to, kam viņai jābūt: brīva, vesela, biedējoša.

Bet, nedēļām ejot, viņš pieķer sevi pie cerības, ka kādu dienu, vēlāk, kad laiks būs izlīdzinājis nelīdzsvarotību, viņi satiksies kā līdzīgi ar līdzīgiem. Nevis kā profesors un skolēne, bet kā divi prāti, kas bija atpazinuši viens otru jau krietni pirms tam, kam viņiem bija tiesības satikties.

Līdz tam viņš ievēro distanci, cieņas dēļ. Bet viņa klusumos slēpjas klusais solījums par nākotni, ko viņš neatzīst — par nākotni, kurā viņai vairs nebūtu nekā ko pierādīt, un viņam vairs nebūtu nekā ko aizturēt.